Attēlā redzams plašs parks rudenī, kur dominē dzelteni un zeltaini lapu toņi. Koku lapotne veido vieglu, caurspīdīgu vainagu, caur kuru filtrējas dienas gaisma, bet zemi klāj biezs nokritušu lapu paklājs. Kopējā noskaņa ir mierīga un dabiska, uzsverot gadalaika pāreju.

Starp kokiem ir pamanāmas koka skulptūras, kas izvietotas kā vertikāli akcenti ainavā. Tās organiski iekļaujas apkārtējā vidē un papildina parka telpu ar māksliniecisku raksturu, nepārtraucot dabisko ritmu. Skulptūras rada vizuālu dialogu starp cilvēka veidotu formu un apkārtējo dabu.

Atklātā zāliena un koku grupu mijiedarbība piešķir telpai dziļumu un līdzsvaru. Rudens krāsas, krītošās lapas un koka elementi kopā veido sakārtotu, bet vienlaikus brīvu ainavu, kas aicina uz nesteidzīgu pastaigu un klusām pārdomām dabiskā vidē.