Attēlā redzams Lielvārdes parka celiņš rudenī, kas vijas starp divām lēzenām nogāzēm. Zeme ir pilnībā klāta ar nobirušām lapām oranžos, dzeltenos un brūnos toņos, veidojot nepārtrauktu dabisku segumu. Celiņš virzās uz augšu un pakāpeniski pazūd starp kokiem, piešķirot ainavai dziļumu.

Abās pusēs aug lapu koki ar slaidiem stumbriem un kuplām vainagu daļām. Lapu krāsojums ir daudzveidīgs – no koši dzeltena līdz zaļganam, kas liecina par pārejas periodu starp vasaru un rudeni. Koku izvietojums rada noslēgtu, mierīgu telpu, kur dabiskā vide dominē pār cilvēka veidotiem elementiem.

Nogāžu virsmā vietām redzami akmeņi un nelīdzenumi, kas uzsver parka reljefa dabisko raksturu. Attēla labajā pusē fonā saskatāma akmens mūra daļa, kas norāda uz vēsturisku vai ainaviski veidotu parka struktūru. Kopumā aina rada klusu, pārdomām piemērotu noskaņu, kas raksturīga rudenīgai pastaigai parkā.