Seklā jūrā redzami veca koka mola fragmenti, kas stiepjas ūdenī taisnā līnijā. Koka pāļi ir daļēji ieauguši zaļganās aļģēs, kas skaidri kontrastē ar gaiši brūno smilšaino jūras gultni. Ūdens ir mierīgs un caurspīdīgs, ļaujot saskatīt dibena struktūru.

Horizontā dominē plašs, atklāts jūras plašums, kas saplūst ar gaiši zilu debesu joslu. Mola paliekas rada spēcīgu vizuālu ritmu un virzienu, pievēršot skatienu jūras tālumam. Apkārtējā vide ir klusa un neskarta.

Šī piekrastes aina atklāj dabas un cilvēka veidotu struktūru mijiedarbību laika gaitā. Koka mols, kas vairs netiek izmantots, ir kļuvis par dabisku ainavas elementu, kas organiski iekļaujas jūras vidē.