Mājas balodis (Columba livia domestica)

Klinšu balodis (Columba livia) ir plaši izplatīts baložu dzimtas (Columbidae) putns, kura dabīgais izplatības areāls aptver Eiropas dienvidus,Āzijas dienvidrietumus un Āfrikas ziemeļdaļu. Šī suga cēlusies Āzijas dienvidos, kur atrastas vairākus tūkstošus gadus vecas fosilijas,lai gan klinšu balodim ir tik sena kopīgā vēsture ar cilvēku, ka ir grūti noteikt tā izcelsmes vietu. Jau senos laikos cilvēks šos putnus spēja pieradināt, kā rezultātā izveidojās pasuga, kuru dēvē par mājas balodi (Columba livia domestica). Gadu gaitā mājas baloži ir atgriezušies atpakaļ savvaļā, kļūdami atkal par savvaļas putniem.Savvaļas mājas baložu populācija ir milzīga un tā izplatības areāls aptver gandrīz visus kontinentus, izņemot Antarktīdu. Arī Latvijā savvaļā sastopams mājas balodis. Bet pēdējos desmit gados to skaits Latvijā ir samazinājies vairāk kā par 30%.
lv.wikipedia.org

Latvijā sastopamas piecas baložu sugas – mājas balodis, meža balodis, lauku balodis, gredzenūbele un parastā ūbele.

Mājas balodis (Latīņu val. – Columba livia; Angļu val. – feral pigeon; Vācu val. – Straßentaube; Krievu val. – сизый голубь) ir visizplatītākais no baložiem un ir parasts ligzdotājs apdzīvotās vietās. Latvijas mājas balodis ir klinšu baloža forma, kas pielāgojusies dzīvei cilvēku tuvumā.
www.dabasdati.lv

Ārpus pilsētām mājas baloži parasti apmetas uz dzīvi krūmāju tuvumā pie klinšainiem kalniem, aizām, kā arī pie stāvu upju krastiem. Ne velti angļu valodā runājošie šos putnus dēvē par "rock pigeon", kas burtiskā tulkojumā nozīmē "klinšu balodis". Baložiem bija viegli adaptēties cilvēka tuvumā, jo viņu celtās mūra ēkas bija laba vieta dzīvošanai, kā arī cilvēks nodrošināja regulāru piekļuve barībai visu cauru gadu, piemēram, atstājot aiz sevis dažādus pārtikas atkritumus.

Pieauguša baloža ķermeņa garums variē no 29 līdz 36 cm, spārnu plētums ir no 50 līdz 67 cm, bet tā svars ir 265-380 g.[3] Apspalvojums ir biezs un blīvs, turklāt spalvas ir vāji nostiprinātās pie ādas. Apspalvojuma krāsas var būt dažādas, it īpaši pilsētās dzivojošajiem baložiem, kuru vecāki ir gan savvaļas, gan pilsētas baloži. Kā likums galva, kakls un krūtis ir zilganpelēkas ar metālisku spīdumu, kurš var būt iezaļgans, dzeltenīgs vai pat purpura krāsā. Atspīdums var būt arī uz pārējā ķermeņa. Acs varavīksnene parasti ir sarkana, oranža vai zeltaini dzeltena; kā arī tas iekšējais aplis ir blāvāks. Ap acīm ir zilganpelēks apspalvojums. Knābis ir melnīgsnējs un virs tā atrodas balts paugurs.

Baložiem, kuri nav pieradināti, arī ir pelēks ķermenis, bet uz spārniem ir divas izteikti tumšas joslas. Tieši šī īpašība ir galvenā, pēc kuras var atšķirt mājas balodi no citiem baložiem, piemēram, no meža baloža. Spārni ir plati ar smailiem galiem. Aste ir noapaļota, parasti tā ir tumša un gar tās malām ir baltas joslas. Kājas var būt no rozā līdz pat pelēki melnam tonim, dažiem indivīdiem tās ir arī daļēji klātas ar spalvu. Mātīte no tēviņa pēc ārējā izskata atšķiras ļoti minimāli. Mātītēm nav tik izteikts metāliskais atspīdums no kakla un krūtīm. Putna mazuļi pirmos dzīves 6-8 dzīves mēnešus ir gaiši.

Ārējais izskats mājas balodim ir tik dažāds, ka tiek izšķirtas vismaz 10 pasugas.

Mājas balodim, tāpat kā visiem citiem baložu dzimtas putniem, raksturīga ir dūdošana, kurš īpaši spilgti izpaužas riesta laikā. Olu perēšanas laikā baložu balss vairāk atgādina kaķa murrāšanu. Briesmu brīžos šie putni izdod īsu kliedzienu, kurš skan tāpat kā "o-rrr". Tikko izšķīlušies mazuļi spēj izdot tikai klusas šņācošas skaņas vai arī vienkārši klabina knābi. Vēl bez balss baloži izmanto spārnu sišanu gar sāniem, lai pievērstu citu baložu uzmanību aplidošanas laikā vai briesmu brīžos.