Attēlā redzama mierīga upes ainava, kur krastmalu veido lieli, raupji dolomīta bluķi un nelīdzens akmeņains krasts. Priekšplānā dolomīts veido izteiktu, gandrīz galda plakni atgādinošu virsmu, kas piešķir ainavai dabisku robustumu. Blakus akmeņiem redzami zāli un lapas, kas iezīmē pāreju starp stingro iezi un mīkstāku piekrastes veģetāciju.

Tālāk gar upes malu slejas bagātīgi koki košās rudens krāsās — dzeltenos, oranžos un zaļos toņos. Koku rinda seko krasta izliekumam, radot harmonisku dabas plūdumu un dziļuma sajūtu. Dažu cilvēku silueti pie krasta malā liecina par klusu pastaigu vai atpūtas brīdi, kas organiski iekļaujas ainavas mierpilnajā atmosfērā.

Upe aizņem plašu kadra daļu, tās virsmu klāj viegli viļņi, kas atspoguļo debesu gaismu un rada kustības sajūtu. Skats aizvirzās tālāk uz horizontu, kur krasti pakāpeniski saplūst ar tālo koku un debesu līniju. Kopumā attēls ataino klusu rudens dienu pie upes, kur dabas krāsas un faktūras veido harmonisku un līdzsvarotu noskaņu.