Attēlā redzams dabas apvējots koka celms, kas izceļas uz klusas, smilšainas pludmales fona. Tā virsmā saskatāmi gan saules izbalināti toņi, gan tumšākas, laikapstākļu nodilušas vietas, liecinot par ilgstošu atrašanos piejūras vidē. Apkārtējās smiltis ir gludas, ar dažiem sīkiem oļiem un vieglām reljefa līnijām, ko radījis vējš un jūra.

Fonā pludmale stiepjas līdz Baltijas jūras rāmajam horizontam, kuru iezīmē zema mākoņu josla. Atklātā piekraste un cilvēku darbības neesamība rada sajūtu, ka ainava ir neskarta un mežonīga. Saulainais apgaismojums izceļ celma dabisko faktūru un skulpturālo formu.

Labajā pusē pacelts smilšu stāvkrasts, vietām klāts ar skraju veģetāciju un dažiem kokiem, kas aug pašā malas tuvumā. Kontrasts starp erodēto stāvkrastu un līdzeno pludmali piešķir ainavai telpiskumu.