Rapsis - Brassica napus L. s.l.

Rapsis - angliski: Rape; vāciski: Raps; krievu: рапс

Apraksts:
Viengadīgs, liels (ga 60-130 cm) krustziežu dzimtas lakstaugs. Sakne tieva, vārpstveida. Augs zilganzaļš, kails vai gandrīz kails. Stublājs stāvs, zaro. Lapas mīkstas un sulīgas. Apakšējās lapas koklesveidīgas, kātainas (ga 6-20 cm), sākot no stublāja vidus lapas sīkākas (iegareni lancetiskas), veselas vai gandrīz veselas, sēdošas, ar gludu malu un strupu galu. Ziedi blīvā ķekarā stublāja un zaru galā, izziedot ķekars jūtami pagarinās un ir skrajš. Kauslapas zaļas, stāvas (ga 0.5-0.7 cm), ziedēšanas beigās nedaudz atliecas. Vainaglapas spilgti dzeltenas (ga 0.8-1.2 cm), ar platu, otrādi olveida plātnīti, pāreja īsā nadziņā pakāpeniska. Putekšņlapas dzeltenas, stāvas. Auglis - ļoti liels, masīvs pākstenis (ga 5-10 cm, pl 0.3-0.5 cm) vidēji garā (ga 1.5-3 cm) kātā. Pāksteņi gludi vai mazliet mezglaini, no augļkopas ass atstāv horizontāli. Augļa knābis tievs, konisks. Sēklas ieapaļas, tumšbrūnas. Zied aprīļa beigās un maijā; nereti otrreiz arī vasaras beigās.

Izplatība:
Senas izcelsmes kultūraugs, iespējams, agrīnās formas selekcionētas Vidusjūras reģionā.

Latvijā bieži kultivē. Nereti sastopams kā bēglis no kultūras.

Biotopi:
Lopbarības sējumos. Atsevišķi eksemplāri nezālienēs, gar dzelzceļiem, ceļmalās un izgāztuvēs.

Īpašas norādes:
Lopbarības augs. Masīvāks salīdzinājumā ar morfoloģiski tuvo lauka kāpostu (Brassica campestris).
www.latvijasdaba.lv

Rapsis (Brassica napus) pieder krustziežu (Cruciferae) ģintij, kāpostu (Brassicaceae) dzimtai. Rapsis ir viens no senākajiem eļļas augiem, ko cilvēce pazina jau 4. gs. pirms mūsu ēras. No Indijas, kur to sāka kultivēt kā kultūraugu, rapsi ieveda Japānā, vēlāk tas izplatījās līdz pat Vidusjūrai. Rapšu eļļu izmantoja apgaismošanai lāpās, jo tā sadegot neradīja dūmus. Eiropā rapsi sāka audzēt 13.gs., sākumā Beļģijā un Holandē, vēlāk – Vācijā, Zviedrijā, Šveicē, Polijā, Krievijā. To izmantoja kā degvielas ieguves avotu, bet vēlāk arī uzturā un dzīvnieku barībā. Šobrīd vadošās valstis rapša sēklu ieguvē ir Ķīna, Kanāda, Indija, Austrālija, ASV, Meksika, Pakistāna, Japāna.

Rapša graudi satur 35-50% tauku, daudzus organismam nepieciešamos vitamīnus (galvenokārt A, E un K) un tas ir trešais nozīmīgākais augu eļļas ieguves avots pasaulē pēc sojas pupiņām un palmu augļiem.

Kopš rapsis ir attīstīts kā kultūraugs, ir izveidotas neskaitāmas ziemas un vasaras šķirnes. Šo šķirņu attīstība ar būtiskiem uzlabojumiem agroekonomiskā, kā arī eļļas un raušu kvalitātes jomā ir nodrošinājusi rapša strauju izplatību visā pasaulē, it īpaši pēdējās desmitgadēs. Rapsim ir viena svarīga īpašība – izmantojamas ir visas auga daļas.

Rapša dīgļlapām raksturīga nieres forma un tās ir zili-zaļas bieži ar sarkanīgu vai violetīgu nokrāsu. Pirmās īstās rapša lapas ir ovālas ar sekli robotu lapas plātnes malu. Vēlāk lapas kļūst vaskotas, sulīgas, un neregulāras – ar dziļākiem robojumiem. Lapām stublāja lejas daļā ir koklesveidīga forma un tās ir kātainas, taču sākot no stublāja vidus lapu izmēri samazinās un to forma kļūst iegareni lancetiska, tās ir veselas vai gandrīz veselas, sēdošas lapas ar gludu malu un strupu galu.

Rapsim ir gara mietsakne, kas labi irdina augsni. Auga saknēs un virszemes veģetatīvajās daļās uzkrājas barības elementi un tādejādi novēršot to iespēju izskaloties no augsnes. Salīdzinājumā ar ziemas rapsi, vasaras rapsim, ir īsāks veģetācijas periods, kura laikā neizveidojas tik plaša sakņu sistēmu, lai labāk absorbētu barības vielas. Lai stimulētu sakņu sistēmas veidošanos, lieto augšanas regulatorus, kuru sastāvā ir giberelīni un auksīns.

Rapša augiem ir vairākas ziedkopas ar spilgti dzelteniem ziediem. Ziedi izkārtoti blīvā ķekarā stublāja un zaru galos. Augam uzziedot, ķekars pagarinās. Rapsis ir pašapputes augs, lai gan augus apputeksnē arī kukaiņi un vējš. Parasti zied aprīļa beigās un maijā.

Rapša auglis ir 5–10 cm garš pākstenis ar tievu, īsu knābi, tas var būt gluds vai nedaudz viļņots. Pākstenis vidū ir pārdalīts ar plēves kārtiņu, kurai abās pusēs var veidoties līdz pat 20 sēklām.

Sēklām ir ieapaļa vai lodveida forma. Tās var būt gan zilganā, gan melni brūnā krāsā. 1000 sēklu masa svārstās no 3 g līdz 5 g. Sēklu dīgšana ilgst 4–5 dienas.

Latvijā rapsi kā kultūraugu audzē un plaši izmanto ne tikai eļļas ieguvei, bet arī zaļmēslojumam, zaļbarībai. Nektārs, ko diennaktī izdala 100 ziedi, satur aptuveni 40 mg cukuru. Medus produktivitāte ir 80-120 kg no 1 hektāra sējumu. Viena hektārs rapšu  augšanas procesā arī saražo 10,6 miljoni litru skābekļa, kas ir gada nepieciešamais daudzums 40 cilvēkiem!

Eiropā kopš 70.gadiem arvien vairāk rapša graudus sāk izmantot biodegvielas ražošanai. No katras tonnas graudu iegūst apmēram 450 kg eļļas, kas dod tādu pašu daudzumu biodīzeļdegvielas.

Rapšu eļļu ir iespējams iegūt divējādi – ar aukstās vai karstās spiešanas metodi. Ja eļļu iegūst ar karstās spiešanas metodi (lielražošanā), tās iznākums ir lielāks, bet eļļa ir tumšā krāsā, ar asu smaržu un nepatīkamu garšu. To nepieciešams rafinēt. Pilns rafinēšanas cikls sastāv no nostādināšanas (hidratācijas), neitralizācijas, balināšanas un dezodorācijas procesiem. Rapšu eļļa ir vērtīgs uztura līdzeklis, jo satur daudz nepiesātināto taukskābju – oleīnskābi, linolskābi, linolēnskābi u.c. Šīm skābēm, kuras sauc par F vitamīniem, piemīt biostimulējošas īpašības. Tās uzlabo vielmaiņas procesus un organisma aizsargspējas, atjauno šūnas.

Rapšu eļļu plaši pielieto arī rūpnieciskajā ražošanā (dzinēju eļļu, laku, krāsu ražošanā, kosmētisko, farmaceitisko līdzekļu, ziepju un mazgāšanas līdzekļu ražošanā). Rapšu eļļa tiek izmantota dažādu pārtikas produktu – majonēžu, dažādu mērču, zivju konservu, margarīna, saldējuma, čipšu u.c. produktu ražošanā un arī tiek fasēta pudelēs. Plašo pielietojumu var pamatot ar eļļas lētāku cenu un to, ka rapsis tiek audzēts tepat Baltijas valstīs un Eiropā.

Biodīzeļdegviela ir šķidrais organiskais kurināmais, kuru pamatā iegūst no augu valsts produktiem – eļļas un etilspirta. Rapša biodīzelis šobrīd ir ekonomiski pamatotākais alternatīvās enerģijas veids. Lai to iegūtu, rapšu eļļu speciālā reaktorā apstrādā ar eltilspirtu kālija hidroksīda (KOH) katalizatora klātbūtnē. Ķīmiskajā reakcijā rodas augstāko skābju etilesteri un glicerīns. Tas nogulsnējas reaktora apakšējā daļā un ir viegli atdalāms. Glicerīnu izmanto ķīmiskajā rūpniecībā kosmētikas līdzekļu, medikamentu ražošanai. Savukārt no augstāko skābju etilesteriem pēc ķīmiskās apstrādes ar etanolu un metanolu iegūst biodīzeļdegvielu.