Krēslainajā ainavā redzama mierīga jūras piekraste, kur viļņi lēnām skar smilšaino krastu. Attēla priekšplānā atrodas liels, laikapstākļu un ūdens ietekmē satrunējis koka stumbrs, kura izteiktā faktūra kontrastē ar gludo ūdens virsmu. Tā saknes un atlūzušie zari rada dinamisku kompozīciju, kas akcentē dabas stihiju spēku.

Gar krastu redzami vairāki izgāzušies un nokaltuši koki, kas izklājas kā dabas veidota skulptūru rinda. Zaru haotiskās līnijas iezīmē vētru vai ilgstošas krasta erozijas sekas, un piekraste iegūst savdabīgu, nedaudz drūmu noskaņu. Kokmateriālu tumšās krāsas izceļas uz zilganās krēslas gaismas fona.

Fonā jūra saplūst ar debesīm mierīgā horizontā, piešķirot ainavai plašuma sajūtu. Attēls atspoguļo dabas nepārtrauktās pārmaiņas, kur piekrastes vide mijas starp iznīcību un jaunu sākumu. Šī ainava ietver sevī Klusas, neskartas piejūras atmosfēru, kur mežs un jūra sastopas savā dabiskajā ritmā.