Centrālais elements šajā attēlā ir liels, apledojis akmens Mērsraga piekrastē, kas aukstā vēja un viļņu ietekmē pārvērties par iespaidīgu ledus skulptūru. Gar akmens malām lejup stiepjas neskaitāmas lāstekas, veidojot biezu, baltu ledus "mēteli". Apkārtējā zeme ir klāta ar sniega un sasalušu jūras putu maisījumu, radot grubuļainu virsmu.

Tālumā redzams horizonts, kur gaisma sāk izdzist, krāsojot debesis pieklusinātos pasteļtoņos. Aizsalusī jūra stiepjas līdz pašai debesu malai, un tajā vietām manāmi citi sarmoti akmeņi un ledus krāvumi. Mazais cilvēka siluets tālumā uzsver piekrastes plašumu un dabas elementu monumentalitāti.

Ledus uz akmeņiem ir biezs un dzeltenīgi balts, kas liecina par pakāpenisku sasalšanas procesu. Priekšplānā izkaisītie mazākie akmeņi arī ir pārklāti ar sarmu un sniegu, papildinot kopējo ziemas ainavas kompozīciju. Skats ir mierīgs un skarbs, raksturīgs ziemeļu piekrastes ziemas vakaram.