Suns jeb mājas suns (Canis lupus familiaris) ir suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) plēsējs, kas ir viena no pasugām pelēkā vilka (Canis lupus) sugā.

Mājas suns ir kļuvis par vienu no populārākajiem un visvairāk izmantotajiem mājdzīvniekiem cilvēces vēsturē. Pieradinātais dzīvnieks ātri kļuva par nozīmīgu daļu no cilvēka dzīves visā pasaulē. Piemēram, zinātnieki uzskata, ka bez suņa palīdzības, kas vilka nartas, cilvēki nebūtu šķērsojuši Beringa jūras šaurumu. Ilgo gadu laikā, ko suns ir pavadījis kopā ar cilvēku, tas ir attīstījis izcilas prāta spējas un spēju interaktīvi komunicēt ar cilvēku. Suņa sociālais raksturs un inteliģence ļauj to izmantot gan medībām, gan citu mājdzīvnieku ganīšanai, gan aizsardzībai, gan cilvēku-invalīdu apkalpošanai, gan vienkārši priekam, gan visdažādākajiem darbiem, kur nepieciešamas suņa iedzimtās spējas. Šobrīd pasaulē ir apmēram 400 miljoni suņu.

Suņiem ir ļoti daudz un dažādas šķirnes, un visas šodien zināmās suņu šķirnes, lai gan tās atšķiras izmēros, apspalvojumā un raksturā, netiek uzskatītas par atsevišķām sugām vai pasugām. Tās visas ir Canis lupus familiaris. Šķirnes ir sāktas veidot relatīvi nesen, tikai pirms dažiem simtiem gadu, salīdzinot ar tūkstošiem gadu, ko abi – cilvēks un suns pavada kopā. Iesākumos suņu veidošanās un attīstība bija pašu suņu un nejaušības „rokās”.

Terminoloģija
Par suni vienkāršotā veidā tiek saukti visi mājas suņi (Canis lupus familiaris). „Suns” latīņu valodā ir „canis”, un tas ir devis vārdu visai suņu dzimtai (Canidae), kurā atrodas visi vilki, lapsas, koijoti un citi suņu dzimtas dzīvnieki. Vārdu suns lieto arī suņu ģints (Canis) apzīmējumam, kas ietver vilkus, koijotus un šakāļus. Vārds "suns" tiek lietots, lai apzīmētu dažādus savvaļas suņus, kuri nekad nav bijuši mājas suņi, piemēram hiēnsuns, sarkanais suns vai jenotsuns.

Latviešu valodā mājas suņa tēviņu sauc par suni, mātīti par kuci, bet mazuli un jaunu suni līdz gada vecumam par kucēnu.

Izskats un īpašības
Mūsdienās mājas sunim ir vislielākā dažādība izskatā, izmērā un raksturā, salīdzinot ar pārējiem mājdzīvniekiem, tomēr ģenētiski tie visi ir radinieki pelēkajam vilkam. Suns, lai arī ir draudzīgs mājdzīvnieks, joprojām ir plēsējs un maitēdējs, tam ir labi attīstīta muskulatūra, spēcīgi kauli, un tā fizioloģiskā uzbūve ļauj sunim būt gan sprinterim, gan maratona skrējējam, tā zobi ir piemēroti kampšanai un plēšanai. Ja suns netiek pareizi audzināts, tas var kļūt sabiedrībai bīstams dzīvnieks.

Sunim ir ļoti lielas variācijas izmērā. Vismazākais zināmais suns ir Jorkšīras terjers, kura augstums skaustā ir 6,3 cm, ķermeņa garums 9,5 cm, svars 113 g, vismasīvākais suns ir angļu mastifs, kurš sver 155,6 kg, ķermeņa garums, ieskaitot astes garumu, ir 250 cm, bet vislielākais augumā ir vācu dogs, kura augstums skaustā sasniedz 106,7 cm.

Ja salīdzina suni ar atbilstoša izmēra pelēko vilku, tad sunim ir par 20% mazāks galvaskauss, 10% mazākas smadzenes un proporcionāli mazāki zobi. Sunim pietiek ar mazāk kalorijām nekā vilkam. Tā kā vilkam, lai medītu ir vajadzīgi lieli žokļi un žokļu muskuļi, tad sunim dzīvojot kopā ar cilvēku, ir samazinājies galvaskauss, žokļi un attiecīgi ir notikusi žokļu muskuļu atrofija, kas sunim radījusi nokareno ausu formu.

Redze
Suņa redze ir veidota tā, lai kalpotu sunim kā medniekam. Suņa redze nosacīti ir slikta, tās asums ir vājāks kā cilvēkam, toties spēja saskatīt kustīgu objektu ir ļoti augsta. Ir pierādīts, ka suņi spēj saskatīt un identificēt savu saimnieku no 1,6 kilometru attāluma (vienas jūdzes attāluma). Kā krēslas stundu mednieki suņi spēj balstīties uz savu redzi slikta apgaismojuma situācijā, tiem ir lielas acu zīlītes, kas uztver visniecīgāko gaismu. Kā lielākā daļa zīdītāju suns redz tikai divas krāsas, tā redze ir līdzīga cilvēkam – daltoniķim, kurš neredz visas krāsas.

Dažādām šķirnēm ir dažādas formas acis, un to redzes leņķis ir atšķirīgs. Šķirnēm ar garu purnu parasti ir ļoti plašs redzes leņķis, to acis ir labi novietotas katrā galvas pusē, un tie var pārskatīt lielu teritoriju. Dažiem dzinējsuņiem redzes leņķis sasniedz 270° (cilvēkam redzes leņķis ir 180°). Suņiem ar īsu purnu, redzes leņķis kļūst šaurāks, bet to redze paliek centrāla, līdz ar to redzes asums uzlabojas, un to var salīdzināt ar cilvēka redzes asumu. Dažām plato galvu šķirnēm ar īsu purnu redzes leņķis ir tāds pats kā cilvēkam.

Dzirde
Suņa dzirde spēj uztvert skaņas 40 Hz - 60,000 Hz diapazonā, tas nozīmē, ka suns spēj sadzirdēt daudz augstākas frekvences skaņas nekā cilvēks. Sunim ausis ir kustīgas, līdz ar to tas spēj, pagriežot ausi skaņas virzienā, precīzi noteikt skaņas avotu. Suņa ausi vada 18 vai vairāk muskuļi, kas spēj ausi pacelt, pagriezt, sašķiebt, nolaist. Suns ātrāk par cilvēku nosaka skaņas avotu, kā arī spēja sadzirdēt skaņu no tāluma ir 4x labāka kā cilvēkam.

Kažoks
Suņiem kažoks mēdz būt divējāds; dubultais kažoks, ko veido mīksta un bieza pavilna, kas nosegta ar stingru, gludu akotspalvu (tāds kažoks ir vilkam); vienas kārtas kažoks, ko veido tikai akotspalva. Suņu šķirnēm, kas veidojušās aukstajā klimata zonā, parasti ir dubultais kažoks. Suņu apspalvojums var būt īss, tādus suņus sauc par īsspalvainiem, vai garš, tādus suņus sauc par garspalvainiem. Ir šķirnes, kurām gandrīz vispār nav apspalvojuma, tikai nedaudz uz galvas, kājām un astes, piemēram, Ķīnas cekulainais suns.

Mājas suņu kažoka krāsa var būt ļoti dažāda, ieskaitot kontragaismas kamuflāžas krāsojumu, kas raksturīgs savvaļas dzīvniekiem. Tādam krāsojumam ir raksturīgi, ka mugura ir tumšāka, bet pavēdere gaišāka. Tādā veidā dzīvnieka krāsojums dzēš dabīgā apgaismojuma efektu un vizuāli noslēpj dzīvnieka auguma aprises, jo, ja dzīvnieks būtu viscauri vienkrāsains, mugura izskatītos gaišāka, jo būtu apgaismota ar dienas gaismu, bet pavēdere tumšāka, jo atrastos ķermeņa pašēnā. Bieži gaišāko pavēderi papildina izteikti gaišas krūtis, pazode, svītras uz sāniem.

Aste
Suņiem ir dažādu formu astes: taisnas, taisnas un izslietas augšup, sirpjveida, sagrieztas ritenī un sagrieztas ritenī vairākas reizes. Ir suņu šķirnes, kurām astes tiek apgrieztas, visbiežāk medību suņiem. Astes tiek grieztas, lai pasargātu suni no „darba” ievainojumiem, lai gan palielinoties suņu īpatsvaram, kas tiek turēti kā mājas mīluļi, mainās attieksme pret astes griešanas nepieciešamību. Mūsdienās daudzām šķirnēm astes drīkst negriezt, un tas neskaitās šķirnes standarta pārkāpums. Ir šķirnes, kurām kucēni var piedzimt ar ļoti mazām astītēm vai vispār bez astes, tas ir novērojams šķirnēm, kurām ilgstoši astes ir tikušas apcirptas.

Ēšana
Lai arī suņi ir cēlušies no pelēkā vilka, tie ir visēdāji. Tiem ir garāks zarnu trakts kā kaķiem, kas ir izteikti gaļēdāji, kā arī barībai nav obligāti jābūt bagātai ar olbaltumvielām, lai saņemtu ikdienā nepieciešamo. Suns var sagremot ne tikai gaļu, bet arī dažādus dārzeņus un graudus, savvaļā suņi bieži ēd dažādus augus un augļus.

Reprodukcija
Suņa abi dzimumi sasniedz dzimumbriedumu laikā no 6 - 12 mēnešiem, lai gan daži indivīdi nobriest vēlāk – līdz 2 gadu vecumam. Kuces meklējas 2x gadā, un tās var pāroties ar vairākiem suņiem. Grūsnības periods ilgst 56 - 72 dienas, vidēji 63 dienas. Vidējais kucēnu skaits metienā ir 6 kucēni, bet to skaits variē atkarībā no šķirnes. Mazām šķirnēm kucēnu ir mazāk, kas var būt 1 - 4, bet lielajām vairāk, kas var sasniegt pat 12 kucēnus metienā. Ir šķirnes, kuru tēviņu seksuālā aktivitāte ir ļoti zema, un, lai pavairotu šķirni, tiek izmantota mākslīgā apsēklošana. Pie mazaktīvajām šķirnēm varētu pieskaitīt čau čau suņus, franču buldogus.

Lai kontrolētu suņu vairošanos, kuces tiek sterilizētas, bet suņi kastrēti. Daudzās valstīs suņu ir vairāk nekā tiem ir saimnieku, katru gadu tiek iemidzināti simtiem un tūkstošiem suņu. Saskaņā ar ASV statistikas datiem, katru gadu tiek iemidzināti 3 - 4 miljoni klaiņojoši suņi un kaķi tikai šajā valstī vien. Nav datu par to, cik klaiņojoši suņi gada laikā tiek iemidzināti Latvijā, bet vidēji mēnesī Liepājas pilsētā tiek noķerti 18 klaiņojoši suņi, no kuriem apmēram 11 tiek atrasti jauni saimnieki, bet pārējie tiek iemidzināti. Visā pasaulē dzīvnieku aizstāvji cenšas rast alternatīvus risinājumus eitanāzijai, veidojot dzīvnieku patversmes un meklējot suņiem jaunus saimniekus. Tādēļ valstīs, kur cilvēki cenšas izturēties humāni pret saviem mīļdzīvniekiem, tiek ieteikta dzīvnieku sterilizācija, ja dzīvnieks nav paredzēts vaislai. Tā ir cilvēku atbildība rūpēties, lai suņi un kaķi nekontrolēti nevairotos un nenonāktu uz ielas, apdraudot pašu cilvēku drošību un veselību. Tas ir cilvēku godaprāts rūpēties, lai dzīvnieki nenonāktu pusbada vai bada, un netīrības apstākļos, lai citiem sabiedrības locekļiem nebūtu jāvāc nelaimīgie dzīvnieki un jāveic nepatīkamā iemidzināšanas procedūra, jo dzīvnieks ir nedziedināmi slims vai nespējīgs sociālam kontaktam.

Suņa sterilizācija vai kastrācija atrisina dažādas problēmas, ko rada hiperseksualitāte, īpaši suņiem tēviņiem. Sterilizētas kuces retāk saslimst ar piena dziedzeru vai dzimumorgānu vēzi, tomēr tas palielina risku saslimt ar urinēšanas slimībām gan kucēm, gan suņiem, tādēļ kastrētiem, sterilizētiem dzīvniekiem ir jāievēro speciāla diēta, lai izvairītos no urīnceļu saslimšanām.

Dzīves ilgums
Suņu dzīves ilgums ir saistīts ar konkrēto suņa šķirni, bet visbiežāk suņi dzīvo 7 - 9 gadus. Mazo šķirņu suņi kopumā dzīvo ilgāk nekā lielo šķirņu suņi.

Visīsākais dzīves garums ir Bordas dogam, ar vidējo dzīves ilgumu 5,2 gadi, ir šķirnes, to skaitā bulterjeri, angļu buldogi, bladhaundi, īru vilku suņi, Bernes ganu suņi, vācu dogi un angļu mastifi, kas vidēji dzīvo 6 - 7 gadus.

Visilgāk dzīvo mazie suņi, piemēram, toipūdeļi, borderterjeri, pundurpūdeļi, Tibetas spanieļi, takši, kuru vidējais dzīves garums ir 14 - 15 gadi. Suņi jaukteņi arī dzīvo ilgāk kā tīršķirnes suņi. To dzīves garums visās auguma grupās ir par 1 vai vairāk gadiem ilgāks. Ilgākais reģistrētais suņa mūžs - 24 gadi.

Raksturs
Mājas sunim ir raksturīga sociālā inteliģence, kas nevienam citam mājdzīvniekam nav tik izteikta. Suņi spēj sociālo uzvedību mācīties divējādi gan „ejot skolā” – suns tiek speciāli mācīts, gan vērojot sev apkārt notiekošo. Visaktīvāk suns apgūst dzīvi savā tuvumā apmēram 8 nedēļu vecumā. Kucēns ļoti ātri mācās no pieaugušajiem suņiem, tādā veidā suns gan neiemācās uzdevumus, ko cilvēks gribētu, lai suns izpilda, bet kucēns iemācās socializēšanos un attiecības. Piemēram, kucēns, kas ir redzējis, kā viņa vecāki velk nartas, 15x ātrāk iemācās vilkt nartas, nekā suns, kas to nekad pirms tam nav redzējis.

Kucēns mācās atdarināt arī cilvēku mīmiku un darbības. Zinātnieki to ir pierādījuši ar eksperimentiem, piemēram, tika veikts eksperiments, ierādot kucēniem, ka bumbiņu rotaļai var dabūt laukā no kastes, nospiežot sviru. Tad bumbiņa tika ielikta atpakaļ kastē, un kucēni tika atstāti ar kasti vieni paši – 3/4 kucēnu nospieda sviru, lai tiktu pie bumbiņas. Suņiem ir arī spējas konkrētus priekšmetus un darbības savienot ar abstraktiem jēdzieniem, citiem vārdiem runājot, sunim var iemācīt valodu, suns spēj izprast arī ļoti komplicētas abstraktas norādes. Piemēram, suņa apbalvojums tika noslēpts zem vairākām kastēm, pēdējā kastē, cilvēks sunim saka priekšā, paklauvējot pa kasti vai tikai norādot ar pirkstu uz kasti. Suns spēj saprast cilvēka norādi un ātri atrast noslēpto lietu. Šis uzdevums tika veikts arī ar citiem eksperimenta dalībniekiem: šimpanzēm, vilkiem un maziem cilvēkbērniem. Suns uzdevumu veica vislabāk. Zinātnieks Dr. Stenlijs Korens uzskata, ka šī eksperimenta rezultāti pierāda to, ka suņa spēja socializēties ar cilvēku ir daudz augstāka pat par mūsu tuvākajiem radiniekiem – cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, un šī spēja suņiem ir ģenētiski iedzimta. Tieši šī iedzimtā spēja visbūtiskāk atšķir suni no vilka.

Suns cenšas atdarināt cilvēka smaidu, sunim ir nosacīta humora izjūta, un tas labprāt atsaucas spēlēm un jokiem. Suns spēj plānot limitētas darbības, piemēram, suns spēj apzināti slēpt no cilvēka aizliegtu nodarījumu, nozogot kaulu, to noslēpt un nerādīt cilvēkam, un uzsākt kaula ēšanu tikai pēc tam, kad cilvēks ir pametis telpu.

Suns spēj pieņemt lēmumus un rīkoties. Čīles galvaspilsētā Santjago uz ceļa tika savainots kāds suns, otrs suns izglāba savu draugu no tuvojošās satiksmes, pieliekot visus spēkus, novilka draugu lielceļa malā, kur vēlāk abus izglāba autoceļu patruļas darbinieki.
www.lv.wikipedia.org