Itālija (itāļu: Italia, izrunā [iˈtaːlja]), oficiāli Itālijas Republika (Repubblica italiana), ir valsts Dienvideiropas centrālajā daļā. Kopš 1946. gada konstitucionālā referenduma Itālija ir republika. Lielākā daļa no valsts atrodas Apenīnu pussalā, kas tālu iestiepjas Vidusjūrā. Pēc kontūras šī pussala atgādina zābaku. Itālijai pieder arī divas lielas salas: Sardīnija un Sicīlija, un vairākas mazākas salas. Itālija robežojas ar Šveici, Austriju, Franciju, Slovēniju un divām anklāva pundurvalstīm — Vatikānu un Sanmarīno, savukārt Šveicē Itālijai pieder eksklāvs Campione d'Italia.

Aptuveni trīs ceturtdaļas no valsts teritorijas klāj kalnienes un kalni.[2] Itālijas ziemeļos dabīgā robeža ar citām valstīm ir Alpu kalni, savukārt tālu pussalā iestiepjas Apenīnu kalni. Lielākā daļa no valsts zemienēm atrodas lielo upju ielejās, piemēram, Po ielejā. Itālijas dienvidos un Sicīlijā atrodas trīs tektonisko plātņu krustpunkts, tādēļ šeit ir intensīva ģeoloģiskā aktivitāte. Itālijas teritorijā atrodas četri aktīvi vulkāni, no kuriem pazīstamākie ir Vezuvs un Etna.

Itālijas galvaspilsēta ir Roma. Vairums iedzīvotāji ir itāļi. Oficiālā valoda ir itāļu valoda. Dominējošā reliģija ir kristietība, konkrēti, Romas Katoļu baznīca. Itālijā izmantotā valūta ir eiro.

Vēsture
Ap 8.-7. gadsimtu p.m.ē. Itālijas pussalas austrumu un dienvidu daļā, kā arī Sicīlijā lielā skaitā sāka parādīties grieķu apmetnes. Šīs grieķu apdzīvotās vietas dēvēja par Lielo Grieķiju (Magna Graecia). Pēc Romas impērijas sabrukuma Itālijas pussalā viena pēc otras iebruka dažādas klejotāju ciltis - pārsvarā ģermāņi. Līdz 19. gadsimtam Itālija bija sadalīta nelielās valstīs, no kurām lielākās bija Pāvesta valsts, Sardīnijas karaliste, Abu Sicīliju karaliste, Venēcijas Republika un Toskānas hercogiste.

1859. gadā Sardīnijas Karaliste un Francija pieteica karu Austrijai un ieguva Lombardiju. 1860. gadā Abu Sicīliju karaliste anektēja Parmas, Modenas un Toskānas hercogistes un Pāvesta valsti, bet tā paša gada maijā itāļu brīvprātīgo armija Džuzepes Garibaldi vadībā izcēlās Sicīlijā un pievienoja to Sardīnijas karalistei. 1861. gada 17. martā par apvienotās Itālijas karali tika kronēts Sardīnijas karalis Viktors Emanuels II.

1882. gadā Itālijas Karaliste pievienojās Trejsavienībai, taču Pirmajā pasaules karā pievienojās Sabiedrotajiem. 1935. gadā Itālija iebruka Etiopijā, par ko tā tika izslēgta no Tautu savienības. 1939. gada 22. maijā Itālija noslēdza militāru aliansi ar Vāciju un Otrā pasaules kara cīnījās pret Sabiedrotajiem. Pēc Otrā pasaules kara itāliešu neapmierinātība ar monarhiju noveda pie konstitucionālā referenduma sarīkošanas 1946. gadā, kurā tika izšķirts jautājums par monarhijas tālāko likteni. Referendumā itālieši nolēma, ka valsts turpmāk būs republika.

1949. gadā Itālija bija viena no NATO dibinātājām, bet 1958. gadā — viena no Eiropas Ekonomikas kopienas dibinātājām.

Ģeogrāfija
Itālija atrodas Dienvideiropā, tās dabiskā robeža nedaudz atgādina zābaku (Apūlijas dienvidi veido formu kā papēdim, bet Kalabrijas reģions veido purngalu). Tā robežojas ar Šveici un Austriju ziemeļos, ar Franciju ziemeļrietumos, ar Slovēniju austrumos. Itālija austrumu, dienvidu un rietumu pusē robežojas ar jūrām — ar Ligūrijas un Tirēnu jūru rietumos, Adrijas jūra austrumos, Jonijas jūru un Vidusjūru dienvidos. Itālijai pieder divas lielas salas: Sicīlija un Sardīnija, kā arī vairākas mazākas salas, no kurām lielākā ir Elba. Sicīlija un Sardīnija ir arī divas vislielākās salas Vidusjūrā.

Itālijas ziemeļos slejas Alpu kalni, bet no ziemeļiem līdz dienvidiem Itālijas centrālajā daļā - Apenīni. Itālijas dienvidi ir vulkanoloģiski aktīvs reģions. Sicīlijas austrumdaļā atrodas lielākais aktīvais vulkāns Eiropā — Etna, kas paceļas 3340 metru augstumā v.j.l., savukārt netālu no Neapoles atrodas Vezuvs, kas savulaik nopostīja Pompeju pilsētu. Itālija savu augstāko virsotni - Monblānu (itāliski - Monte bianco) -, kas paceļas 4807 metrus v.j.l., dala ar Franciju. Tā ir vienlaikus arī augstākā virsotne Eiropā.

Klimats
Itālijā valda mērens un subtropisks klimats. To lielā mērā nosaka Alpu kalnu masīvs, kas aiztur ziemeļu vējus, kā arī atrašanās pie Vidusjūras. Ja Itālijas ziemeļos klimats ir mērens ar subtropu klimata iezīmēm, tad dienvidos tas ir izteikti subtropisks. Ziemeļos vasarās pārsvarā ir karsts laiks ar jūlija vidējo temperatūra no +22 °C līdz +24 °C, bet ziemas ir mēreni aukstas ar vidējo janvāra temperatūru 0 °C. Dienviditālijai ir raksturīgs Vidusjūras klimats - karstas un sausas vasaras ar vidējo jūlija temperatūru +26 °C, bet ziemas ir daudz maigākas nekā ziemeļos, ar vidējo janvāra temperatūru +8 °C līdz +10 °C. Sniegs Itālijas dienvidos ir reta parādība, kaut arī kalnu masīvos virs 1500 metriem tas ir sastopams gada aukstajā sezonā
lv.wikipedia.org

Itālija

Ģeogrāfiskais stāvoklis: atrodas Dienvideiropā, Vidusjūras ziemeļu daļā, Apenīnu pussalā. Ziemeļos robežojas ar Šveici un Austriju, ziemeļrietumos ar Franciju, austrumos ar Slovēniju. Valsts centrā atrodas San Marino valstiņa, bet Romā – pasaules mazākā valsts–Vatikāns. Valsti apskalo piecas jūras – rietumos Ligūrijas un Tirēnu jūra, austrumos Adrijas jūra, dienvidos Jonijas un Vidusjūra.

Itālijai pieder Sicīlijas, Sardīnijas un Elbas salas. Visas pussalas garumā stiepjas Apenīnu kalni un ziemeļos Alpu nogāzes.

Platība: 301 323 km2
Galvaspilsēta: Roma
Iedzīvotāji: 61 482 297 (2013.gada jūlijs)
Nacionālais sastāvs: itāļi, arī francūži, slovēņi, vācieši un citas etniskās grupas
Vidējais iedzīvotāju vecums:
    vidējais: 44,2 gadi
    vīrieši: 43 gadi
    sievietes: 45,3 gadi (2012)
Iedzīvotāju blīvums: 204 cilv./km2. (2013.g.)
Valsts valoda: itāļu
Reliģijas: katoļi 80 %; citi 20%
Naudas vienība: eiro (EUR)
Valsts pārvaldes forma: parlamentāra republika
Lielākās salas: Sicīlija, Sardīnija, Elba, Toskānas arhipelāgs, Lipāru salas, Poncas salas
Zemākais punkts: Vidusjūra 0 m v.j.l.
Augstākais punkts: Monblāns 4807 m v.j.l., kas ir arī Eiropas augstākā virsotne
Garākā upe: Po
Lielākais ezers: Gardas ezers

Reljefs: valsts Z atrodas Alpu kalnu grēda, un tās augstākās virsotnes. Tās vēl pagaidām klāj sniegs un ledāji, tāpēc slēpošanas maršruti ziemās ir tūristu iecienīti. Zem sniega līnijas plešas leknas kalnu pļavas. Pa Alpu dziļajām ielejām plūst straujās kalnu upes. Valsts ziemeļaustrumdaļā (ZA) plešas Padānas līdzenums, kas reiz bijis jūras līcis. No ZR uz DA stiepjas Apenīnu kalnu grēda. Kalnu D daļā novērojams vulkānisms un zemestrīces. Vulkānisma josla stiepjas uz D Vidusjūrā, un skar arī Sicīlijas salu. Te atrodas Eiropā lielākais darbojošais vulkāns– Etna 3340 m v.j.l.

Dabas resursi: marmors, akmeņogles, dabasgāze, azbests, dzīvsudraba rūda, sērs

Klimats: atšķirīgs pa reģioniem. Itālijā valda mērens un subtropisks Vidusjūras klimats. Itālijas ziemeļos un Padānas zemienē klimats ir pārejošs no subtropiska un mērenu, vasaras ir karstas, vidējā jūlija temperatūra ir no +22ºC līdz +24ºC, ziemas ir aukstas un tumšas, vidējā janvāra temperatūra ir ap 0ºC. Ziemās var būt stiprs sals un sniegs.

Dienvidos ir Vidusjūras klimats, vasaras ir karstas un sausas, vidējā jūlija temperatūra ir +26ºC, ziemas ir siltas un maigas, vidējā janvāra temperatūra ir no +8ºC līdz +10ºC, sniegs uzsnieg reti (izņemot kalnu rajonus, kur virs 1500 m sniegs turas 200 dienas gadā).

Ziemeļitālija

Tas ir viens no bagātākajiem un attīstītākajiem reģioniem Eiropā. Te ir gan daudz rūpniecības uzņēmumu, gan blīvs autoceļu un dzelzceļa tīkls, gan populāras slēpošanas trases.

Lombardijas reģions
Milāna (Milano) ir lielākā šī reģiona pilsēta. - pilsēta Itālijas ziemeļos Padānas līdzenuma rietumdaļā. Milāna ir Pirelli un Alfa Romeo mītnes vieta. Milānas sirds – Pjaca Doma laukums ar Viktora Emanuēla II statuju, Ziemeļu pili ar Triumfa arku un Milānas gotikas katedrāli, kura ir lielākā gotiskā stila baznīca pasaulē. Imperatora Teodosija I laikā Milāna ir Rietumromas impērijas galvaspilsēta. Tajā laikā Milāna ir otrā lielākā pilsēta Eiropā ar 300 000 iedzīvotājiem.11.gs. Renesanses laikmetā pilsētā valda savstarpēji konkurējošās Sforcu un Viskonti ģimenes, kuras aicina uz pilsētu māksliniekus (to starpā arī Leonardo da Vinči). Šī pilsēta arī ir viena no Apenīnu pussalas visvecākajām pilsētām. Apskates vērta ir Sforcu pils, laukums ar La Skala operteātri, Doma katedrāles muzejs, Valsts modernās mākslas muzejs. Milāna lepojas ar unikāliem mākslas darbiem, kuri glabājas muzejos - Brēra pinakotāka, Kastelo muzejs, Ambroziāna pinakotāka, Nacionālais zinātnes un tehnikas muzejs, Arheoloģiskais muzejs, Poldi Pecoli muzejs, Modernās mākslas galerija. Milānā atrodas arī izklaides parks „Minitalia”, daudz skaistu ezeru un Formulas 1 trase Monca. Milānā atrodas arī tādi uzmanības vērti kultūras pieminekļi kā Santambrodžio baznīca, Sv. Maurīcija baznīca, Sanlorenco Madžore baznīca ar Sanakulino kapelu, Sv. Lorenco baznīca, Santa Eustordžio baznīca ar Portnari kapelu. Tā reliģisku kultu, sportisko aktivitāšu, modes, vēstures un arhitektūras brīnumu pilsēta.

Ligūrijas reģions
Dženova ir K.Kolumba, Nikolo Paganīni, Džuzepes Garibaldi dzimtā pilsēta, un tagad viena no nozīmīgākajām Itālijas ostām. Savukārt, jūras piekrastē esošo Rivjēru pazīst kūrortu mīļotāji.

Veneto reģions
Venēcija - pērle Adrijas jūrā. Pilsēta, kurā apstājies laiks, nemanāmi savijas pagātne ar mūsdienām. Muzejs zem klajām debesīm, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu. Pilsēta, kas glabā unikālas kultūrvēsturiskas liecības, bet pati ik gadu nenovēršami grimst dziļāk ūdenī. Vieta, kurp jādodas, lai baudītu viduslaiku noskaņu un dzīvi pilsētā uz ūdens.

Venēcija ir uzcelta uz 122 salām, kuras savienotas ar 400 tiltiem. Šajā pilsētā vai katra māja var pretendēt uz nosaukumu „vēstures piemineklis”. Visslavenākais noteikti ir Lielais kanāls, kurš pilsētā kalpo par galveno ielu un ir 4 km garš. Pa to pārvietojas pilsētas sabiedriskais transports - vapareto. Šie satiksmes kuģi kursē pa dažādiem maršrutiem ar daudzām pieturvietām. No Tronheto autobusa piestātnes uz pilsētas vēsturisko centru — Marka laukumu. Vapareto, tāpat kā mūsu dzeltenie ikarusi, aiz sevis atstāj melnus dūmu mākoņus. Pilsētā ir arī savi taksīši — nave, motoskafi un aliskafi. Tās visas ir motorlaivas. Tātad pa Lielo kanālu ar nokļūt Venēcijas galvenajā – Sv. Marka laukumā ar XI gs. baznīcu un pasaulslaveno Dodžu pili. Pa kanālu kursē arī policijas un ātrās palīdzības motorlaivas.

Pilsētā atrodami daudzi unikāli kultūras pieminekļi – Zelta tilts (Rialto), Nopūtu tiltiņš un Menjala tilts, Sv. Marka katedrāle, stikla pūtēju sala Murāno un daudz citu.

Venēcijas simbols ir Svētā Marka bazilika, kuras fasādi rotā 1204.gadā no Konstantinopoles atvestie četri bronzas zirgi (kara trofeja).

Iebraucot Venēcijā, sākotnēji šķiet, ka kanālielās valda milzīgs haoss, katrs brauc, kā grib. Taču tā nebūt nav. Satiksmi regulē ceļa zīmes kanālmalās: nosaka atļauto ātrumu, norāda, pa kuru pusi drīkst apdzīt, atzīmē braukšanas joslu skaitu. Ielās patrulē ūdens policija, kas rūpīgi seko, lai noteikumi tiktu stingri ievēroti. Atsevišķos krustojumos ierīkoti arī luksofori.

Ja ir vēlme uzburt pilsētas kādreizējo noskaņu, pa kanālu labirintu jāizbrauc ar gondolām. Lieliem attālumiem šāds brauciens ir padārgs un lēns, toties ideāli piemērots klīšanai pa mazajām ieliņām. Vietējie iedzīvotāji paši gondolas ikdienā gan vairs nelieto, vienīgi dažviet, lai pārceltos no viena kanāla malas uz otru. Taču savulaik venēciešiem gondolas bija vienīgais pārvietošanās līdzeklis. Tās kalpojušas arī kā pārticības simbols. Pa pilsētas ūdeņiem slīdējušas visvisādas laivas: sākot no visparastākajām un beidzot ar tādām kā greznām mājiņām virs ūdens. Bet tad, 1365. gadā Venēcijā valdošā Dodžu dinastija visām gondolām noteica vienotu standartu - vienu izmēru, rotājumu daudzumu un maksimālo sēdvietu skaitu - sešas. 14.gs. pieņemtie parametri ir spēkā vēl šodien. Toties mūsdienās tapis daudz vieglāk kļūt par gondolieri — trīs mēnešu apmācību var iziet ikviens. Senāk gan valdījuši strikti ierobežojumi: kandidātam bija jābūt dzimušam Veneto apgabalā (rajons ap Venēciju) un jānāk no ģimenes, kas jau vairākās paaudzēs piekopa šo amatu. Mūsdienu gondolas ir melnas.

Lielo pilsētas kanālu šķērso trīs tilti. Skaistākais no tiem – Rialto jeb Zelta tilts, uzbūvēts kanāla šaurākajā vietā — 28 metru platumā. Tieši no turienes kanāls vislabāk pārredzams uz abām pusēm. Rialto tilts saglabājies no 16.gs. Tā pamati uzbūvēti uz 12 000 pāļiem. Rialto ir ne tikai tilts, bet arī neliela suvenīru tirdzniecības ieliņa.

Dodžu pils zāles grezno tādu pasaulslavenu mākslinieku darbi kā Ticiāna, Paolo, Veronezes, Tintoreto u.c. Te apskatāma arī pasaules lielākā glezna- Tintoreto „ Paradīze”.

Nogriežoties no lielā kanāla, gondolas pa mazākiem kanāliem ieved dziļāk pilsētā. Visapkārt valda dienvidnieciska atmosfēra. Gondoljeri, atrodoties vēl kvartāla atstatumā viens no otra, skaļi sasaucas, kurš kuru laidīs pa priekšu. Uz striķiem, kas novilkti no mājas uz māju, arī pāri šaurākajiem kanāliem, žāvējas veļa. Līkumojot pa nelielajām ieliņām, var iepazīt īsto Venēciju. Daudzu gadu simtu gaitā mitrumā noplukušie nami, kas sākuši šķiebties. To iemītnieki, kuri sabļaustoties caur atvērtajiem logiem, kaut ko dzīvi apspriež. Neviens neies pāri tiltam pie kaimiņa runāties, ja to var izdarīt sasaucoties pa logu. Lielākoties mājas ir tukšas — lielais mitrums pārāk grūti panesams, lai tajās mitinātos diendienā. Daudzu māju sienas iekšpusē ir pelējušas, un pāļi, uz kuriem balstās pašas ēkas, sāk bojāties. Venēcieši galvenokārt dzīvo namos, kas atrodas nostāk no kanāliem, jo tur ir sausāks. Dzīvokļi Venēcijā maksā desmit reizes dārgāk nekā Romā.

Visbiežāk šaurās ieliņas aizved līdz tirgus laukumam, kur itāļi, piedāvājot augļus vai suvenīrus, atbilstoši savam temperamentam, māk pārliecināt ikvienu tūristu, ka prece ir augstākā labuma. Gribot negribot noticēsiet, ka sliktu mantu viņiem vispār nav.

Vakarā ap deviņiem, kad beidz kursēt pēdējās satiksmes laivas, pār Venēciju nolaižas miers. Pārsvarā visi strādājošie aizdevušies nakšņot uz sauszemi, uz Mestri. Un tad var sajust, ka Venēcijai ir sava smaržu buķete: jūras tuvums, senās koka un marmora celtnes, piesūkušās ar mitrumu, vīri, kas kūpina cigārus, un svaigie dienvidu augļi.

Kāpēc venēcieši iedibinājuši ikgadējo karnevālu tradīciju, kad sejas tiek aizklātas ar maskām Tradicionālā ir baltā maska, taču tās ar lielajiem deguniem- „mēra laika” maska, jo garā deguna iekšpusē iepildīja ārstnieciskas zāles, lai nesaslimtu ar lipīgo slimību. Šeit mitrumā tā izplatījusies strauji un pat 70 reižu.

Veronā atrodas otra pēc Kolizeja lielākā Senās Romas arēna Pjaca Bra, Sandjego baznīca, Erbe un Sinjoras laukums, Akmens tilts un Vecā pils. Šī pilsēta ir arī traģisko mīlētāju Romeo un Džuljetas pilsēta (apskatāms Džuljetas pagalms un balkoniņš).

Piedmontas reģions
Turīna - pilsēta Itālijas ziemeļrietumos Po upes augštecē. Tā ir Pjemontas un Turīnas provinces centrs. Ievērojams ekonomikas centrs. Turīna pazīstama kā vēsturiskā Sardīnijas karalistes galvaspilsēta - centrs ap kuru XIX.gs izveidojās vienotā Itālijas valsts.

Turīna smaržo pēc šokolādes un vermuta (Martini un Cinzano), jo tieši te ir slaveno produktu dzimtene un lielākās ražotnes. Turīna ir dzimšanas vieta arī Itālijas kino, TV un telekomunikāciju biznesam., Par Turīnas arhitektonisko simbolu kļuvusi Mole Antonelliana, kas iesākumā bija iecerēta kā sinagoga, un attēlota arī uz Itālijas 2 centu monētas. Turīnas baznīcā Duomo di San Giovanni atrodas slavenais Turīnas līķauts, kurā esot bijis ietīts Jēzus pēc krustā sišanas. Museo egizio ir otrs slavenākais Senās Ēģiptes mākslas muzejs aiz Kairas muzeja. Turīna bija 2006.gada ziemas olimpiādes mājvieta.

Slēpošanas mīļotāji laipni gaidīti ziemas periodā, kad Dolomītu Alpos veras neskaitāmās slēpošanas un snovošanas trases. Moderni pacēlāji jūs nogādās kalna virsotnē, un tad tikai atliek izjust ātruma spēku, sniega putekļus un noturēt līdzsvaru. Viens no prestižākajiem kalnu kūrortiem ir Cortina D’Ampezzo, kas atrodas nomaļus no citiem Alpu kūrortiem, Dolomītu Alpu ieplakā un 160 km attālumā no Venēcijas.

Passo Tonale ir visstraujāk augošais augstkalnu (1883-3016 m v.j.l.) slēpošanas kūrorts. Trases jebkuram vecumam, gan pieredzes bagātiem slēpotājiem, gan pavisam jauniem iesācējiem. Trašu kopgarums ir 80 km, no kurām vieglās-17 km, vidējās- 48 km, grūtās- 15 km.

Marmolada – Malga Ciapella atrodas tikai dažu soļu attālumā no Marmolādas ledāja. Te sākas vienas dienas slēpošanas karuselis Sella Ronda, kas savienojas vienotā slēpošanas ķēdē, ietverot populāro slēpošanas ciematu Arabba. Ciemats ietver 52 km garu trašu posmu ar 27 pacēlājiem. Arabba ir daļa no pasaules plašākā slēpošanas reģiona Dolomiti Superski. Ar Dolomiti Superski karti var slēpot arī citos Dolomītu Alpu slēpošanas rajonos: Corvara, Valgardena, Passo di Sella un Passo di Pordoi. Lielākā daļa no šiem rajoniem atrodas augstu kalnos, t.i. vairāk nekā 2000 m v.j.l. Tas nodrošina lieliskus sniega apstākļus un garu slēpošanas sezonu.

Emīlija-Romanja reģions
Boloņa – lielākā Ziemeļitālijas pilsēta, pazīstama ar tās skaistumu, bagātību un nacionālo virtuvi. Pilsētas ielās stiepjas skaistas arkādes un vēsturiskas celtnes, it īpaši pilsētas viduslaiku centrā – skaisti laukumi, kur var iepirkties un iemalkot kafiju, apskatīt baznīcas un muzejus, novērtēt vietējās bibliotēkas skaisto interjeru. Apmeklēšanas vērta ir mākslas galerija, kurā atrodas nozīmīgi mākslas darbi, kā arī pilsētas universitātē ir vairāki muzeji, kuros bieži uzstājas arī studenti. Boloņai arī ir savs šķībais tornis - Torre degli Asinelli.

Šī reģiona ēdieni ir slaveni visā Itālijā, olu makaroni un pildītie makaroni, it īpaši tortellini, ir Boloņas specialitāte, tā ir pazīstama arī ar savu salami un šķiņķi. Interesantus ēdienus un produktus atradīsiet Via Clavatura tirdziņā.

Pilsēta arī tiek uzskatīta par universitātes pilsētu, naktsdzīves alkstoši jaunieši nemitīgi ieskandina pilsētu naktīs un svin dzīvi līdz pat rītausmai.

Parma atrodas Itālijas garākās upes - Po krastā. Tā ir Itālijas gardēžu pilsēta. Ļoti iecienīti un slaveni produkti nāk no Parmas provinces - Parmigiano Reggiano siers un Prosciutto di Parma šķiņķis. Tūristi ir iecienījuši gastronomiskās tūres pa lauku reģioniem, kur var arī nobaudīt vienu no slavenākajiem pasaules sieriem. Lielākajās ražotnēs atrodas arī muzeji, kur var uzzināt noslēpumus par itāļu slavenāko sieru, šķiņķi, tomātiem, makaroniem un vīniem.

Pašā pilsētā ir arī skaistas celtnes – Parmas Katedrāle, Baptistērija, kā arī citas vietas, kur var baudīt mākslu - Diocesan viduslaiku muzejs, Stuard galerija, teātri un operas. Vislielākās cilvēku plūsmas ir miera laukumā - Piazza della Pace un Ducal parkā. Nedaudz uz dienvidiem ārpus pilsētas, starp Po upi un Apenīnu kalniem, atrodas vairākas brīnišķīgas viduslaiku pilis.

Vidusitālija

Toskānas reģions
Florence - mākslas un arhitektūras šūpulis, Itālijas mākslas un Toskānas provinces galvaspilsēta. No neskaitāmajām pilīm, laukumiem, muzejiem īpaši jāpiemin Florences rātsnams, Siņorijas laukums, Vecais tilts, Ufici un Pitti mākslas galerijas, Mediči dzimtas kapenes, katedrāle Santa Maria del Fiore, kas ir trešā lielākā pasaulē. Tā darināta no balta un zaļa marmora, virs celtnes ir milzīgs kupols, no kura redzama visa Florence, pēc šī kupola var labi orientēties pilsētā.
Pēc pieminekļu daudzuma šī pilsēta neatpaliek no Romas. Pie slavenākajiem Florences pieminekļiem pieder Vekio, Bardžello pils, Palaco Pitti, Ponte Vekio tiltiņš,kurš ir vecākais tilts uz Arno upes, Santa Kroče, Santa Croces baznīca, kur atrodas Galileja un Dantes kaps, Džotto zvanu tornis, Sinjoras tornis, Sandžovanni baptistērijs. Florencē ir arī muzeji – Uffici galerija, San Marko muzejs, smalkās mākslas akadēmijas galerija, Pitti galerija karaļu apartamentos, Palatinskā galerija, mūsdienu mākslas galerija, Serebra muzejs, kariešu muzejs, nacionālais muzejs Bardžello, arhealoģiskais muzejs Krocetta pilī ar savāktiem antīkiem mākslas darbiem, Medicas muzejs Medica-Rikarda pilī.

Florence ir ne tikai neizmērojamu mākslas bagātību krātuve, bet arī banku dzimtene, slavenas ir tās akmens mozaīkas un mozaīku skolas. Šo pilsētu postījis gan Otrais pasaules karš, gan 1966.gada milzu plūdi. Taču Pitti, Ufici galerijas joprojām glabā agrāk Florencē dzīvojošo mākslinieku Džoto, Botičelli, Leonardo da Vinči, Rafaela, Mikelandželo, Ticiāna, Rubensa, Goijas, Dīrera, Velaskēza, Veronēzes u.c.. darbus, kā arī citu mākslas skaistumu: marmora skulptūras.

Uz Siņorijas laukuma pie Neptūna skulptūras, Dāvida statujas (Mikelandželo veidotas), vienmēr ir ļoti daudz tūristu.

Svētā Krusta baznīcā ir iespēja aplūkot marmora sarkofāgus, uz tiem var izlasīt ievērojamo florenciešu vārdus: Leonardo da Vinči, Dante Aligjēri, Mikelandželo Buonarroti, Nikolo Makjavelli, Džakomo Rosīni, Galileo Galilejs u.c.

Nelielā Itālijas pilsētiņa Piza pievilina tūristus ar savu slaveno Pizas torni, kurš atrodas Brīnumu laukumā. Vēl uz laukuma ir apaļa celtne - Baptistērijs. Tas ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem Itālijā. Tornis pret tā pamatni stāv slīpi. Pizas tornis sašķiebās 15.gs, kad celtniecības laikā grunts zem pamatiem nosēdās un zvanu tornis sāka svērties uz sāniem. Grunts turpināja nosēsties apmēram par milimetru gadā. Tas draudēja ar torņa gāšanos, bet Leonardo da Vinči izpētija vai tas tiešām var notikt, un pēc pētījumiem izrādījās, ka nevar gan. Ja Pizas tornis nebūtu šķībs, tas tik un tā būtu liels14.gs brīnums. Tornis ir būvēts no baltā marmora kā zvanu tornis blakusesošajai baznīcai, kas, interesanti, būvēta krusta veidā. Sienu biezums pie torņa pamatnes ir 4 m. Pizas tornim ir astoņi stāvi, tā augstums ir 54,5 m (apmēram 15 stāvu māja). Uz torņa virsotni ved iebūvētas kāpnes ar 300 pakāpieniem. Torņa augšējā daļa ir novirzījusies par 5 m sāņus no tā pamatnes. Ik gadu novirze palielinās par 1,2 mm.

Umbrijas reģions
Perudža – Umbrijas reģiona galvaspilsēta ir kosmopolītiska pilsēta. Tā ir viduslaiku stila pilsēta, nocietināta ar augstām sienām un atrodas pakalna virsotnē, iekš pilsētas sienām atrodas vēsturiskas ēkas, piepildīti pilsētas laukumi un moderni veikali. Perudža ir universitāšu pilsēta, tajā atrodas divas lielas universitātes – Perudžas Universitāte un viena no lielākajām itāļu valodas skolām ārzemniekiem - Ārzemnieku universitāte.

Pazīstama kā vieta, kur rīko pasaules slaveno vasaras Džeza festivālu. Vēl iecienīti ikgadējie festivāli – Eirošokolāde festivāls, pilsētā ražotā šokolāde ir izslavēta visā Itālijāun Internacionālais Žurnālistu festivāls.

Pilsēta ir labi pazīstama kā kultūras un mākslas centrs Italijā. Slavenais gleznotājs Pjetro Venuči, ar iesauku Perudžino, dzīvoja netālu no pilsētas. Viņš izdekorēja vietējo Collegio del Cambio baņķieru ģildi ar burvīgām freskām, kā arī 8 no viņa gleznām ir iespējams apskatīt Umbrijas nacionālajā galerijā turpat pilsētā. Perudžino var lepoties kā skolotājs, kurš izskoloja vienu no Renesanses ievērojamākajiem māksliniekiem - Rafaēlu. Vēl ievērojami cilvēki, kas nākušas no šīs pilsētas – gleznotājs Pintučio un slavenākais Pilsētas arhitekts Galeco Alesi. Pilsētas simbols ir grifs, tā atainojumi ir redzami uz daudzām pilsētas celtnēm. Pilsētā atrodas daudz Renesanses laikmeta celtnes.

Lazio reģions
Roma - Itālijas galvaspilsēta un lielākā pilsēta. Tā atrodas pie Tibras upes netālu no Vidusjūras, un ietver sevī vēl veselu valsti-Vatikānu, tāpēc Roma ir visas katoļu pasaules centrs. Viens no Rietumu civilizācijas "šūpuļiem", jo agrāk bijusi Senās Romas galvenais centrs. Itālijas politiskais centrs. Liels ekonomikas centrs. Viena no tūristu apmeklētākajām pilsētām pasaulē, un liekas, ka katrs ielu bruģis pauž kādu vēsturisku notikumu, katrai ēkai ir savs likteņstāsts.
Pilsēta tika dibināta uz viena no septiņiem Romas pakalniem - Palatīna (Palatinus) (pārējie pakalni ir Aventīns (Aventinus), Eskvilīns (Esquilinus), Kapitolijs (Capitolinus), Kelijs (Collis Caelius), Kvirināls (Quirinalis) un Vimināls (Viminalis).

Roma ir viena no Itālijas un arī visas pasaules ievērojamākajām pilsētām. Tās robežās atrodas nenovērtējami pieminekļi un arhitektūras ansambļi – Romas forums ar Vestas, Romula, Kastora un Polluksa tempļiem un Tita arku, Imperatoru forums ar Trajāna kolonnu, Via Appia, Santa Marija Madžore un Maksencija bazilikas, Palatīns, pilsētas simbols Kolizejs jeb Flāvija amfiteātris, senais hipodroms „Circo Massimo”, Panteons, Navona laukums – Romas visskaistākais laukums ar trijām strūklakām, Spānijas laukums, Kapitolija pakalns, Trevī strūklaka, jezuītu baznīca Santa Ignacio, Sv. Laurencija un citas baznīcas. Tāpat mākslu var baudīt daudzajos Romas muzejos. Panteons jeb „visu dievu templis” ir īpaša romiešu arhitektūras sakrālā celtne. Tās kupola atvere jeb „Panteona acs” lielums ir 9 m diametrā. Te dus Itālijas karaļi, Rafaēls un citi ievērojami cilvēki.

Dienviditālija

Kampānijas reģions
Neapole - pilsēta Itālijas dienvidos pie Tirēnu jūras Neapoles līča. Trešā lielākā pilsēta Itālijā un lielākā Dienviditālijas pilsēta, Kampānijas un Neapoles provinces centrs. Slavena ar savu vēsturi, kultūru un gastronomiju - Neapole ir picas dzimtene.

Pazīstama ar saviem muzejiem - Museo Archeologico Nazionale Napoli (lieliski romiešu mākslas paraugi) un Museo di Capodimonte (Mikalandželo, Karavadžo, Ticiāns u.c.). Slavena arī ar pasaulē vecāko darbojošos operu - Teatro di San Carlo (1737).

Neapole ir viens no itāļu emigrācijas centriem, neapolieši ir liela daļa no itāļu emigrantiem visā pasaulē. Pazīstama arī kā organizētās noziedzības - Kamorras dzimtene.

Pilsētas vizītkarte ir Vezuva vulkāns, kura virsotnē vērts uzkāpt, ieskatīties snaudošā vulkāna acī un sajust vulkāniskos pelnus zem kājām. Apskates vērta ir arī Karaļpils, Sv. Januārija kapela. Tālāk - Neapoles līcis ar skaistajām Neapoli, Sorento, Kapri salu, ar diviem kalniem, kuri sadala to divās daļās Kapri un Anakapri. Augstākais kalns ir Monte Solaro - 589 metri. Apbraucot apkārt Kapri salai var gūt priekšstatu par klintīm, grotām, villām un pilīm uz salas, tempļiem un gleznainām ainavām. Romas imperatoram Oktaviānam Augustam ļoti iepatikās balto klinšu saliņa, tādēļ viņš brauca turp atpūsties. Pēc viņa nāves nākamais Romas imperators Tiberijs šeit sev sāka celt greznas villas, ceļus, termas, ostas, bākas, bet pēc viņa nāves viss šeit tika pamests. Viduslaikos te mita zvejnieki. Tūristus uz šejieni vilina Vidusjūras klimats, krāšņā daba, gleznainākajās vietās ir viesnīcas, villas, pilis, baznīcas, parki, restorāni, veikaliņi, muzeji, klosteri, arī pacēlājs uz kalna virsotni. Šeit noteikti jāapmeklē slavenā ārsta un mākslas estēta Aksela Muntes “Sanmikelas” villu ar krāšņo skulptūru dārzu Anakapri kalnu ciematiņā. No turienes, baudot ainavu skaistumu, lejā jādodas pa Feniķiešu kāpnēm.

Pompeju pilsētas varenību, greznību un izvirtīgo dzīvesveidu reiz apraka vairākus metrus bieza vulkānisko pelnu kārta. Mūsdienās, kad pelnu slānis norakts, atsedzas varenās pilsētas drupas, akmeņiem klātās ielas ar visām gājēju pārejām un ratu risām akmens bruģī.

Apūlijas reģions
Leče – Dienviditalijas Florence, arī tā tiek saukta šī pilsēta, jo tā ir bagāta ar Baroka monumentiem. Leče kļuva par centrālo pilsētu, kurā var apskatīt tajā radušos grezno barocco leccese arhitektūras stilu. Viena no izteiksmīgākajām celtnēm ir Svētā Krusta bazilika.

Ievērojamākie apskates objekti ir Piazza del Duomo katedrāle ar tās 70 metru augsto zvanu torni un tās laukums, kuram apkārt ir greznas celtnes. Tur pat arī ir pilsētas galvenā iela, pilna ar veikaliem, restorāniem un kafejnīcām.

Iespaidīgs vēstures liecinieks ir 2. gs. celtais, romiešu amfiteātris, kurš kādreiz vienlaicīgi varēja priecēt līdz pat 25 000 skatītāju. Blakus tam atrodas romiešu kolonna, kuras galā stāv vara statuja, tajā attēlots Svētais Oronzo – pilsētas patrons. Netālu no amfiteātra atrodas Santa Chiara baznīca, kas ir slavena ar tās paper mache dekorācijām. Aiz baznīcas atrodas kādreizējais romiešu teātris, kas pārveidots par Arheoloģijas muzeju.

Viesta ir maza, bet skaista pilsētiņa Gorgano pussalā. Viesta ir zvejnieku pilsētiņa, tās mierīgie zilie ūdeņi piesaista tūristu uzmanību. Noteikti ir jāapmeklē dienvidu krastā mītošās alas. Lai apskatītu lielāko daļu no tām vajadzēs sēsties iekšā kādā no ekskursiju laivām, kas piedāvā stundām garas ekskursijas, kurās varēsiet izpētīt skaistās jūras alas. Pludmales ir dažādas, visādām gaumēm, pieejamas dažāda veida ūdens aktivitātes – vindsērfings, braukšana ar ūdensslēpēm, kanoe laivām un kajakiem. Galvenajā pilsētas pludmalē atrodas arī 20 metrus garš mols.

Tālāk iekšzemē atrodas zaļais mežs Macchia Meditteranea, kurā atrodas eksotiski augi un dzīvnieki. Mežs un piekrastes ir iecienītas vietas, kur doties piknikā.

Neskaitot burvīgās piekrastes ainas un aktivitātes pludmalēs, pilsētā piedāvā dažus vēsturiskus apskates objektus, restorānus un krodziņus, kuros var baudīt vietējās jūras veltes un ballītes līdz rītausmai, kādā no bāriem vai naktsklubiem.

Kalambrijas reģions
Krotona province lepojas ar saviem piekrastes dārgumiem. Piejūras ūdens šeit ir gaiši zilā vai gaiši zaļā krāsā. Kādreiz šajā piekrastē bija apmetušies grieķi, atstājot aiz sevis neiedomājami skaistas vēstures liecības. Ovida leģenda vēsta, ka pilsēta Krotona vārdu ieguvusi pateicoties Hēraklam, kurš netīšām nogalinājis savu draugu Krotonu. Lai godinātu savu draugu un nožēlotu traģisko negadījumu, viņš uzcēla šo pilsētu kā memoriālu.

Starp pilsētas atjaunotajām vēstures liecībām ietilpst Čārlza V pils, kas atrodas pilsētas antīkajā daļā, kā arī Katedrāle, kurā atrodas nozīmīgākie un skaistākie mākslas darbi. Gar nostiprinātajām pils sienām atrodas vēsturiskais pilsētas centrs ar tās cēlajām celtnēm. Nacionālajā Arheoloģiskajā muzejā atrodas unikāli priekšmeti, slavenākie – dievietes Hēras dārgumi.

Taranto līcī atrodas greznā Magna Graecia piekrastē, kurā atrodas Capo Colonna Arheoloģiskais parks, šeit mīt vienīgā palikusī Dorika kolonna no slavenā tempļa, kas celts par godu dievietei Hērai.

Cirò Marina pilsētiņā atrodas nozīmīgs arheoloģijas un kultūras piemineklis – Apolona Tempļa paliekas. Pilsētas centrs ir ieskauts apelsīnu kokos, vīna dārzos un olīvu stādos.

Neskaitot arheoloģiskos apskates objektus, Krotonas provincē ir arī bagāta daba, vislabāk ar to var iepazīties Sila nacionālajā parkā, dažādie ekskursiju maršruti ved no ūdeņiem un zaļās dabas līdz pat kalnu virsotnēm, kur atrodas astronomiskā observatorija.
www.celojumubode.lv