Vindsērfings ir ūdens sporta veids, kurā izmanto vējdēli (parasti tas ir no 2 līdz 4 metru garš) un buru, kura izmanto vēja spēku. Bura kopā ar mastu un giku ir savienota ar dēli, izmantojot masta pēdu. Buras lielums ir robežās no 1.5 m² līdz 12.5 m². Atkarībā no apstākļiem, burātāja prasmes un vindsērfinga klases var pielietot atšķirīgu buras izmēru.

Neskatoties uz apzīmējumu „Windsurfings”, kas kļuvis par vispārpieņemto nosaukumu, sporta dalībniekus joprojām sauc par „burātājiem”, nevis „sērfotājiem”.

Vindsērfings balstās pagātnes kultūrā un sportā un ir tuvs burāšanai, tomēr tas pārsniedz burāšanas robežas. Lai gan vindsērfinga ekipējumu var uzskatīt par jaunas versijas jahtu, tas dod pieredzi, kas ir ārpus jebkura cita buru kuģa iespējām. Vindsērfingā var veikt lēcienus, salto un citus frīstaila trikus. Salīdzinot ar sērfošanu, vindsērfinga braucēji pirmie brauca pa pasaulē lielākajiem viļņiem. Sākotnēji to spēja tikai daži, kamēr tika izgudrotas latas, kambari, masta pēda un līdz ar to viļņi kļuva pieejamāki visiem tradicionālajiem sērfotājiem. Braukšanā pa vilni sākas jauna ēra un vindsērferiem bija iespēja braukt pa tiem pašiem viļņiem, kur parastiem sērfotājiem.

Vindsērfinga sportam ir liels potenciāls un izaugsmes iespējas, salīdzinot ar citiem ekstrēmajiem sporta veidiem, piemēram, snovbords, brīvā kalnu riteņbraukšana vai kiteserfings. Sākotnēji vidējais sērfotājs burāja ar 3.8 m garu dēli ar trīsstūra veida buru (no auduma) vējā līdz 3 m/s pa seklu ezeru, uzpūšot stiprākam vējam tā bija cīņa ar inventāru. Mūsdienās sērfotājs izmanto 2.25 m dēli un sērfo pa viļņiem, kad vēja ātrums ir 12-16 m/s.

Lielu atšķirību starp burāšanu un sērfošanu var redzēt, kad sērfotājs glisē pa ūdens virsmu. Vindsērfingā ir panāktas lielas izmaiņas, pārveidojot korpusu tā, lai tas spētu iet caur un zem ūdens, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, lai dēlis nezaudētu stabilitāti uz ūdens, izmanto spuru un garākiem vējdēļiem arī švertu.

Kad vējš sasniedz 4 m/s, sākas sērfotāju pāreja no slīdēšanas pa ūdeni uz glisēšanas stāvokli pa ūdeni. Lai vieglāk būtu uzsākt glisēšanu, dēlim jābūt salīdzinoši mazākam un vieglākam par šverta tipa vējdēli. Lai pārvarētu ūdens stumšanu un uzsāktu glisēšanu, izmanto dēli, kam nav ķīlis (šverts), bet izmanto tikai dēļa un spuras attiecības, lai varētu viegli uzsākt glisēšanu. Kad ir glisēšanas stāvoklis, tad pagrieziena manevru izdara pa vējam glisēšanas stāvoklī un turpina glisēšanu pretējā virzienā . Ir iespēja sērfot no 0-30 m/s, bet sērfotāji izvēlas vēju no 8-15 m/s, jo tas ir vispiemērotākais, lai glisētu, kas, savukārt, mūsdienās padara sērfošanu aizraujošu un ieved citā ātruma un dinamikas pasaulē.

Vindsērfings galvenokārt tika radīts kā pārvietošanās līdzeklis, nevis sports. Organizētā konkurence notiek visos līmeņos visā pasaulē un pastāv vairākas konkurētspējīgas vindsērfinga klases, kas ietver ātruma sērfošanu, slalomu, sacīkšu braukšanu (Raceboard), viļņu sērfošanu, superX un frīstailu.

Vindsērfings olimpiskajos sporta veidos tika iekļauts 1984. gada olimpiādē, kad vindsērfings sāka iegūt lielu popularitāti. Tomēr vindsērfinga popularitātē bija vērojams liels kritiens 1990-to gadu vidū, kad aprīkojums kļuva specializētāks un prasīja vairāk zināšanu, lai burātu. Tagad šis sporta veids piedzīvo atdzimšana, jo jaunās iespējas, ko piedāvā iesācējiem, ir daudz vienkāršāk apgūstamas.