Ezis

Ezis Latvijā sastopams bezmaz visur, kur vien ir šī kustoņa dzīvei labvēlīgi apstākļi: sausās, ar barību bagātās un ar piemērotām ziemotavām nodrošinātās vietās – lapu un jauktu koku mežmalās, vairāk vai mazāk aizaugušās un aizaugošās pļavās, krūmājos, vecākos kokaugu kultivējumos. Laikam grūti būtu atrast cilvēku, kurš ezi nepazīst, un katram droši vien šķiet, ka par šo dzīvnieku jau nu gan viņam viss ir zināms... Ezis starp zīdītājiem – līdzīgi kā baltais stārķis starp putniem – izsenis izraisījis ļaudīs simpātijas, bieži pieminēts tautasdziesmās, pasakās. To varētu izskaidrot ar šī zvēriņa populācijas pārstāvju lielum lielas daļas tieksmi sinantropizēties – apmesties uz dzīvi cilvēku tuvumā: ne vien lauku viensētās un ciematos, bet arī pilsētu, pat lielu pilsētu, nomalēs, dārzos, parkos, apstādījumos. Ezis ātri pierod pie saviem divkājainajiem kaimiņiem, viņš labi atceras un regulāri apmeklē vietas, kurās tiek piebarots, ja tiek piebarots.

Par čūskas nogalēšanu un ēšanu jāteic: odzes, tāpat kā citi rāpuļi, eža ēdienkartē ieņem ļoti maznozīmīgu vietu, tās viņam pa kampienam patrāpās reti, nejauši un parasti tomēr tiek cauri sveikā – aizbēg.

Savukārt, par eža imunitāti pret odzes indi jāteic: tik tiešām – pret dažādām indēm (ne tikai čūsku indēm) adatainis ir samērā izturīgs, tomēr nepareizi būtu apgalvot, ka odzes kodiens viņam itin nemaz nekaitē. Čūskas sakosts ezis vārguļo un var pat nobeigties.
www.videsvestis.lv

Eži, ežu apakšdzimta (Erinaceinae) ir viena no divām ežu dzimtas (Erinaceidae) apakšdzimtām, kas apvieno 16 mūsdienās dzīvojošas sugas un kas tiek iedalītas 5 ģintīs. Ežu sugas mājo Eiropā, Āzijā (Tuvajos Austrumos un Centrālāzijā) un Āfrikā, kā arī Jaunzēlandē, kur tās nokļuvušas introdukcijas rezultātā. Eži nedzīvo Amerikas kontinentos, Dienvidaustrumāzijā, Austrālijā un Madagaskarā. Tuvākie radinieki ir ciršļeži, kuri veido otru ežu dzimtas apakšdzimtu. Ežiem un ciršļežiem ir kopēji aizvēsturiskie priekšteči ar ciršļiem. Pēdējo 15 miljonu gadu laikā eži tikpat kā nav mainījušies. Līdzīgi kā daudzi citi senākie zīdītāji arī eži piemērojušies nakts dzīvei.

Tā kā visām ežu sugām ir adatains kažociņš, tās ārēji atgādina dzeloņcūkas un ehidnas, lai gan savstarpēji šie dzīvnieki nav radniecīgi. Senāk eži bijuši gaļas avots vairākām tautām, piemēram, Senajā Ēģiptē. Eiropā tos izmantoja pārtikā vēl viduslaikos.

Klasifikācija
Valsts    Dzīvnieki (Animalia)
Tips    Hordaiņi (Chordata)
Klase    Zīdītāji (Mammalia)
Kārta    Ežveidīgie (Erinaceomorpha)
Dzimta    Ežu dzimta (Erinaceidae)
Apakšdzimta   Eži (Erinaceinae)

Latvijā
Latvijā dzīvo 2 ežu apakšdzimtas sugas: ziemeļu baltkrūtainais ezis (Erinaceus roumanicus) un brūnkrūtainais ezis (Erinaceus europaeus). Ziemeļu baltkrūtainais ezis sastopams visā Latvijas teritorijā, turklāt tas bieži apmetas apdzīvoto vietu tuvumā. Otra suga sastopama samērā reti, galvenokārt Latvijas ziemeļu daļā. Abas sugas izskatās ļoti līdzīgas un vislabāk atšķiramas, apskatot vēderu. Brūnkrūtainajam ezim uz krūtīm ir izteikts brūns laukums. Baltkrūtainajam viss vēders ir bālgani pelēcīgs.

Izskats un īpašības
Ežus ļoti viegli var atpazīt, pateicoties to adatu kažokam, kas ir keratinizējies matojums, turklāt adatas ir ar tukšu vidu. Adatas sedz gandrīz visu ķermeni, izņemot seju, pēdas un vēderu. Vidēji ezim ir 5000—6500 adatu. Pretēji dzeloņcūkām adatas ezim nevar izraut no kažoka. Tomēr adatas viegli atdalās, kad dzīvnieks pieaugot nomaina mazuļa adatas uz pieauguša dzīvnieka adatām. Arī vēlāk, ja ezis ir slims vai tas izcieš lielu stresu, tam viegli atdalās adatas. Zem adatām un uz pārējām ķermeņa daļām, kuras nesedz adatas, aug rupja, tomēr salīdzinoša mīksta matojuma kažoks pelēkbrūnā krāsā. Ezim ir spēcīgas priekškājas un nagi, kas piemēroti zemes rakšanai. Lielākajai daļai sugu pēdām ir 5 pirksti, bet baltvēdera ezim (Atelerix albiventris) priekškājām ir pieci pirksti, pakaļkājām četri pirksti. Eži spēj rāpties uz augšu, ieķeroties ar nagiem, peldēt un, ja nepieciešams, arī skriet, sasniedzot ātrumu 10 km/h. Tiem ir vāja redze, bet izcila oža un dzirde.

Aizsargājoties visas ežu sugas spēj savilkties ciešā kamoliņā, izslienot pret ienaidnieku adatas. Tomēr šī paņēmiena efektivitāte ir atkarīga no adatu daudzuma. Tā kā dažām stepes ežu sugām adatu daudzums ir samazināts, tad šīs grupas eži, pirmkārt, cenšas aizbēgt skrienot vai pat uzbrūk ienaidniekam, cenšoties to ar adatām sadurt. Kā pēdējais līdzeklis tiek izmantots savelšanās kamolā. Adatu izsliešana tiek kontrolēta ar muskuļiem uz eža muguras.

Eži ir nakts aktīvi dzīvnieki, lai gan atkarībā no sugas tie var būt aktīvi arī dienas laikā. Eži lielu daļu diennakts noguļ, paslēpušies žagaru kaudzē, zem krūma zariem, lapām vai kādā nelielā alā, kuru paši izrok. Visas sugas zemā vai ļoti augstā temperatūrā spēj ieslīgst hibernācijā, lai gan ne visas sugas to dara. Hibernācija ir atkarīga no gaisa temperatūras, sugas īpatnībām un barības pieejamības. Hibernācijas brīdī ezis nevis vienkārši aizmieg, bet tam pazeminās ķermeņa temperatūra, palēninās vielmaiņa un elpošana. Normāla ķemeņa temparatūra ir 35 °C, bet hibernācijas brīdī tā ir 10 °C. Elpa tiek ievilkta apmēram vienu reizi minūtē. Sirds no 190 sitieniem minūtē palēninās līdz 20 sitieniem.

Līdzīgi kā oposumiem un kurmjiem arī ežiem ir daļēja imunitāte pret čūsku indi. Tomēr imunitāte ir iedarbīga pret nelielu indes daudzumu un, piemēram, odžu dzimtas indīgākās čūskas spēj ezi nogalināt. Eži ir diezgan vokāli, tie savstarpēji sazinās ar pukstēšanu, šņaukāšanos un pīkstieniem.

Barība
Lai arī kādreiz eži tika klasificēti kukaiņēdāju kārtā, tie nebūt nebarojas tikai ar kukaiņiem. Eži ir visēdāji un barojas arī ar gliemežiem, vardēm, krupjiem, čūskām, putnu olām, maitu, sēnēm, saknēm, ogām un augļiem, piemēram, melonēm. Viens ezis spēj uzturēt vidēji lielu dārzu tīru no kukaiņiem, jo katru nakti apēd apmēram 200 g kukaiņu un līdz 40 gliemežiem. Diemžēl kukaiņi, kas apstrādāti ar pesticīdiem, ietekmē arī ezi un var izraisīt pat tā nāvi. Ir plaši iesakņojies uzskats, ka ezis jāpiebaro ar pienu, tomēr ezi nevajadzētu barot ar pienu, jo tas ir dzīvniekam kaitīgs un izraisa tam vēdergraizes.

Reprodukcija
Atkarībā no sugas eža grūsnības periods ir 35—58 dienas. Vidēji piedzimst 3—4 mazuļi, mazākām sugām 5—6 mazuļi. Ežu tēviņi reizēm nogalina tikko dzimušos ezēnus. Mazuļi piedzimst akli, ar aizsargājošu plēvi pār to mīkstajām adatām. Plēve izzūd, izžūst pirmajās stundās pēc piedzimšanas. Adatas nocietē pirmo 3 nedēļu laikā. Jaunie ezēni kļūst patstāvīgi 4—6 nedēļu vecumā.

Ežiem ir relatīvi garš mūžs, lielāka auguma sugas dzīvo 4—7 gadus (nebrīvē līdz 16 gadiem), mazākas 2—4 gadus (nebrīvē 4—7 gadus). Salīdzinoši, piemēram, peles dzīvo līdz 2 gadiem, lielas žurkas 3—5 gadus.
lv.wikipedia.org