Piemineklis Latviešu strēlniekiem 1915–1920 atrodas Latviešu strēlnieku laukumā Rīgā, Latvijā.
Pieminekļa autors ir tēlnieks Valdis Albergs, atklāts 1971. gadā. Piemineklī attēloti trīs vīri, kam ir laikmetam raksturīgie ieroči un apģērbs. Tas ir 13 metrus augsts. 1972. gadā Dz. Griba un Gunārs Lūsis-Grīnbergs saņēma PSRS Valsts prēmiju par muzeja ēkas (tobrīdējais Latviešu sarkano strēlnieku muzejs) un pieminekļa veidojošo ansambļa arhitektūru.
2000. gadā tika demontēta sešus gadus pēc pieminekļa uzlikšanas uzliktā uzraksta plāksne no pieminekļa pakājes, tā tika nomainīta uz citu – "Latviešu strēlniekiem 1915–1920". 2001. gadā tika pabeigta pieminekļa pakājes labiekārtošana.
lv.wikipedia.org
Jautājums par pieminekļa uzcelšanu latviešu sarkanajiem strēlniekiem tika izvirzīts pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū. 1965. gada nogalē tika sagatavots LPSR Ministru Padomes lēmuma projekts “Par atklāta konkursa sarīkošanu par labāko Latviešu sarkano strēlnieku pieminekļa projektu”, kā arī konkursa programma, noteikumi un izdevumu tāmes. Pieminekļa projektu konkurss tika saskaņots ar Kultūras ministriju, Rīgas pilsētas Izpildu komiteju, Mākslinieku savienību, Arhitektu savienību, Finanšu ministriju un Valsts celtniecības komiteju.
Sakarā ar konkursa izsludināšanu aktuāls kļuva jautājums par pieminekļa atrašanās vietu. Sakarā ar to, ka šajā laikā Rīgā tika projektēts ātrgaitas pazemes elektriskais tramvajs, kura izeja bija paredzēta Latviešu sarkano strēlnieku laukumā, tad radās priekšlikumi Strēlnieku pieminekli novietot Buļļos vai Republikas laukumā Citadelē. 1966. gada 24. janvārī Arhitektu savienības konferencē, kura bija veltīta Vecrīgas rekonstrukcijas jautājumiem, arhitekts G. Melbergs norādīja: “Daži vārdi par jauno būvju novietošanu Vecrīgā. Pie tām pirmā kārtā pieder Sarkano strēlnieku laukums. Tagad ir izsludināts konkurss par latviešu strēlnieku pieminekļu projekta izstrādi. Ir jāsaka, ka uz esošā laukuma pieminekli uzcelt nevar. Ir jāizveido jauns laukums, kurš atbilst Vecpilsētas mērogiem, nodalot daļu no esošā laukuma. Esošā laukuma otrajā daļā tiek ieteikts atjaunot (pareizāk sakot – uzcelt no jauna) Melngalvju namu, tādā veidā, izveidot otru jaunu laukumu.”
Ar Ministru Padomes 1966. gada 29. janvāra lēmumu par pieminekļa uzcelšanas vietu tomēr tika noteikts Latviešu sarkano strēlnieku laukums, uz kura tika uzbūvēts arī Latviešu sarkano strēlnieku muzejs.
Strēlnieku pieminekļa konkursam tika iesniegti 34 projekti. 1966. gada decembrī tie tika izstādīti Revolūcijas muzejā vispārējai apskatei. 1966. gada 20. decembrī Latviešu sarkano strēlnieku pieminekļa atklātā konkursa žūrijas komisija, balstoties uz ekspertu komisijas paveikto darbu, nolēma pirmo vietu nepiešķirt, bet piešķirt divas otrās un trīs trešās prēmijas. Viena otrā prēmija tika piešķirta Valdim Albergam, Dzintaram Dribam un Gunāram Lūsim-Grīnbergam, bet otra – tēlniekam Jurim Mauriņam. 1967. gada 12. decembra ziņojumā PSRS Kultūras ministra vietniekam V. Popovam LPSR Kultūras ministrs V. Kaupužs norādīja, ka: “Šā gada novembrī LPSR Kultūras ministrijas pieminekļu novērtēšanas komisija ir pieņēmusi pieminekļa idejiski māksliniecisko skici, kuru sagatavojis autoru kolektīvs – skulptors V. Albergs un arhitekti G. Lūsis-Grīnbergs un Dz. Driba. Pieminekļa atklāšana paredzēta 1970. gadā.” 1969. gada 15. septembrī pieminekļa etalonu pieņēma PSRS Kultūras ministrijas Monumentālās skulptūras Mākslinieciskās ekspertīzes padomes izbraukuma komisija. Bet sakarā ar pieminekļa būvlaukumā 1970. gada 11. februārī izcēlušos ugunsgrēku, kura rezultātā skulptūras tika stipri sabojātas, pieminekļa atklāšana notika nevis 1970. gadā kā bija paredzēts, bet gan 1971. gadā.
www.itl.rtu.lv