1864. gadā tika uzcelts dievnams – divstāvu mūra ēka ar saimniecības ēkām. Tā bija diezgan pieticīga, tāpēc 1909. gadā uzcelta jauna ķieģeļu baznīca eklektisma stilā. Nams no sarkaniem ķieģeļiem ar sīpolveidīgajiem kupoliem bija pagasta rota vairāku desmitu gadu garumā.
Pēc 2. pasaules kara baznīca vairs netiek izmantota un pamazām sabrūk.
wikimapia.org
1847. gadā liela daļa Suntažu apkaimes ļaužu pārgāja pareizticībā un 8.08.1847. tika dibināta draudze. 1864. gadā tika uzcelts dievnams – divstāvu mūra ēka ar saimniecības ēkām. Pareizticīgo draudze uzcēla savu draudzesskolu Viršņukalnā un iekārtoja kapsētu. Liktenim labpatikās, ka uz Suntažu draudzesskolu par skolotāju tika nozīmēts Augustīns Pētersons – vēlākais Rīgas un Latvijas pirmais metropolīts. Viņš, pretēji tā laika skolu noteikumiem mācīja bērniem cienīt savu zemi un pasniedza Latvijas vēsturi latviešu valodā. Jau mācoties Rīgas garīgajā seminārā viņš bija izdevis filozofiski – reliģiski – literāru žurnālu, organizējis tur latviešu bibliotēku, vācis latviešu tautasdziesmas. 1904. gadā Pētersonu iesvētīja par svētnieku Suntažu pareizticīgo draudzē un ar viņa gādību uzcēla jauno baznīcu. Vēl ilgi pēc viņa pārcelšanas citos amatos Suntažu pareizticīgo baznīca veica aktīvu sabiedrisku un izglītojošu darbību draudzē un pagastā. Par psalmotāju šeit vairāk kā pusgadsimtu nokalpoja A. Kārkliņš, Lauberes skolas skolotājs, pateicoties viņam, draudzei tika piesaistīti aktīvi, dziedoši jaunieši. Kārkliņa kungs regulāri sūtīja korespondences par Suntažu draudzes aktualitātēm laikrakstam “Ticība un dzīve”, publicēja dzejoļus. Liekas, tieši spēcīgās personības bija tās, kas pulcēja Suntažu pareizticīgo draudzē pāri par 2000 locekļu. Diemžēl pēdējie piecdesmit gadi draudzei nav bijuši labvēlīgi. Tās darbība nav atjaunojusies un kādreiz krāšņais dievnams nav spējis pretoties laika un cilvēku nežēlībai.
www.vietas.lv