Sēlpils luterāņu baznīca celta laikā no 1846. līdz 1850. gadam. Mūra dievnamā, virs kura ieejas slejas stalts tornis, bija 500 sēdvietas.
Sākoties 2. pasaules karam, baznīcas tornis stipri sašauts. 1941. gadā aizejošās sarkanarmijas daļas pāri Daugavai no Vidzemes puses sašāva baznīcas jumtu un torni. Arī 1944. gada vasarā, kad vācu armijas daļas atkāpās, viņu raidītie šāviņi pāri Daugavai atkal postīja baznīcu.
Pēc kara Sēlpils baznīcu atjaunoja, taču nelielā draudze nespēja dievnamu uzturēt un 1960. gadā bija spiesta no tās atteikties.
1992. gada sākumā baznīcai tika noņemtas sijas un mūri atbrīvoti no koka daļām. 2007. gadā Sēlpils baznīcai uzlikts zvanu torņa jumts un krusts, pievadīta elektrība, ierīkots zibens novadītājs, uzstādīts tūrisma informatīvais stends. Draudze dāvanā saņēmusi ērģeles, bet tām vēl jāgaida savs laiks, līdz baznīcas atjaunošana tiks pabeigta.
2018. gadā baznīcai uzlika jumtu un ēka tiek remontēta un sakārtota.
Vecsēlpils, Latvija
ligita_asme@inbox.lv
Sēlpils Evaņģēliski luteriskā baznīca ir bijušais Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dievnams Salas novadā Sēlijā. Pēc sagraušanas Otrajā pasaules karā no tās saglabājies tornis un sienas. Mūsdienās baznīcas ēka daļēji atjaunota, un tajā notiek dievkalpojumi.
Vēsture
1218. gadā pirmais Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes izvēlējās Sēlpili par Sēlijas bīskapijas pirmo galvaspilsētu. 14. gadsimta beigās Livonijas ordenis šeit uzcēla cietoksni, kurā atradās Sēlpils fogtejas centrs. Zināms, ka jau 16. gadsimta vidū šeit bijusi baznīca. 17. gadsimta sākumā pie Sēlpils pils izveidojās plaukstoša pilsēta, kas 1621. gadā no Kurzemes un Zemgales hercogistes hercoga Frīdriha Ketlera saņēma pilsētas tiesības. Sēlpils luterāņu baznīcā no 1620. līdz 1625. gadam darbojās mācītājs Georgs Mancelis. Poļu-zviedru kara laikā 1626. gada oktobrī pilī notika pamiera sarunas starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu, bet 1627. gadā pilsētu nodedzināja. Pēc 1636. gada turpat blakus vecajai uzbūvēja jaunu Sēlpils baznīcu. Lielā Ziemeļu kara laikā 1705. gadā zviedru karavīri pili un baznīcu uzspridzināja, pēc Lielās mēra epidēmijas 1712. gadā ļaužu un mācītāju trūkuma dēļ Sēlpils draudzi apvienoja ar Sunākstes draudzi. Apvienotajai draudzei 1742. gadā ar mācītāja Radecka gādību uzcēla jaunu Sēlpils-Sunākstes draudzes koka baznīcu, kas līdz 1816. gadam atradās apmēram 5 km uz ziemeļiem no tagadējās Sunākstes baznīcas mūsdienu „Zvanītāju” māju vietā. Tajā no 1766. līdz 1796. gadam sprediķoja Vecais Stenders un vēlāk viņa dēls Jaunais Stenders. 1793. gadā Sēlpilī uzcēla jaunu baznīcu, bet 1816. gada augustā, tuvējam Pīrāgu krogam aizdegoties, liesmās aizgāja bojā Sēlpils-Sunākstes draudzes baznīca.
No 1846. līdz 1850. gadam uzcēla tagadējo Sēlpils mūra baznīcu, altāra glezna “Kristus pie krusta” gleznota ap 1850. gadu, autors nav zināms. 1871. gadā Sēlpils un Sunākstes draudzes atkal sadalīja. 1905. gada revolūcijas laikā Sēlpils baznīcas kancelē pret pastāvošo iekārtu uzstājies tautskolotājs Pēteris Rizga. 1907. gadā Sēlpils draudzē bija ap 3800, 1935. gadā 2745 locekļi.
Otrā pasaules kara laikā 1941. un 1944. gadā Sarkanās armijas artilērija sašāva baznīcas jumtu un torni. Pēc kara draudze baznīcu daļēji saremontēja, tomēr nespēja ar to tikt galā un 1960. gadā bija spiesta pussabrukošo baznīcu nodot Sēlpils ciema izpildu komitejai, kas to aizlaida postā. Pēc neatkarības atjaunošanas 1992. gada sākumā baznīcai tika noņemtas bojātās sijas un mūri atbrīvoti no koka daļām. Sēlpils baznīcas rekonstrukcijas projektu veica līdz 2008. gadam, zvanu tornim uzlika skārda jumtu un krustu, taču līdzekļu trūkuma dēļ pilnīga baznīcas ēkas atjaunošana nenotika. Mūsdienās tikai daļēji atjaunotajā notiek dievkalpojumi.
lv.wikipedia.org