Rīgas Svētā Jāņa luterāņu baznīca

Baznīcas vēsture

Parasti baznīcas pirmsākumi tiek saistīti ar Alberta pils kapelu, kas rakstos pirmo reizi minēta 1209. gadā un kurai pēc tā laika noteikumiem vajadzēja atrasties celtnes otrā stāva austrumu galā.

1234. gada 8. septembrī bīskaps Nikolajs, “mūra pili ar piederīgiem gruntsgabaliem pie Rīdziņas” nodod dominikāņu mūku rīcībā, nodibinot šī ordeņa misiju Rīgā. 1234. gadā viņi pils kapelu iesvēta par Sv. Jāņa baznīcu, pēc senas tradīcijas veltot to Jānim Kristītājam un Jānim Evaņģēlistam. Ar šo notikumu tiek pamatota hipotēze, ka bīskapa Alberta pils kapela ir Rīgas Sv. Jāņa baznīcas pirmsākums.

Pirmā Sv. Jāņa baznīca uzcelta laikā starp 1234. un 1297. gadu. Droši vien tā bija “tumša un neērta baznīciņa” bez zvanu torņa un šķērsjoma, tomēr pašreizējās Sv. Jāņa baznīcas priekšteces formu, vietu un izmērus mēs varam lēst vairs tikai aptuveni, jo tā vairākkārt pārbūvēta un jau sen zaudējusi XIII gs. sākumam raksturīgās skarbās un robustās arhitektūras formas.

Visu Bīskapa sētu dominikāņi iegūst 1330. gada 3. augustā, kad Rīgas pilsēta “mūžīgā valdīšanā” klosterim par sešām markām pārdod laukumu starp klostera kapsētu un Svētā Jura pili, un tagad kopējā teritorija sniedzas līdz pat Jura sētai. Pēc gruntsgabala nopirkšanas dominikāņi sāk Svētā Jāņa baznīcas paplašināšanu un klostera ēku celtniecību, kas ar pārtraukumiem turpinās līdz pat XIV gs. beigām.

1491. gada 30. martā Rīgas rāte izdod rīkojumu par Svētā Jāņa baznīcas atjaunošanu, jo celtne ir stipri cietusi gan 1457. gada ugunsgrēkā, gan karadarbības rezultātā. XV un XVI gs. mijā no jauna uzcelta tikai draudzes telpas augšdaļa, paaugstinot ārsienas līdz 19 m augstumam, bet apakšējā daļa ar galveno portālu saglabājusies no XIV gadsimta. Mūru iekšpusē šī robeža sniedzas līdz velvju pēdām, bet ārpuses kalto akmeņu mūrī – līdz 2,7 m augstumam ar logu caurgriezto dzegu virs tā. Mūrim virs dzegas ir jaunāka struktūra, un no ielas tas atkāpjas par vairākiem centimetriem. Atjaunošanas darbu rezultātā vēlās gotikas stila tradīcijās celtā Svētā Jāņa baznīcas vienjoma draudzes telpa XVI gadsimta sākumā iegūst izskatu, kādu tā saglabājusi līdz mūsdienām – gludu ķieģeļu mūra fasādi ar atbilstoši platām un augstām logailām un XIV gadsimta otrajā pusē darināto ieejas portālu, līdzīgu Rēveles viduslaiku portāliem.

1522. gadā, kad Rīgas rāte ar ģilžu atbalstu iecēla A. Knopki par lurterisma ticības sludinātāju Svētā Pētera baznīcā un S. Tegetmeijeru par mācītāju Svētā Jēkaba baznīcā (tiesības iecelt mācītājus šīm baznīcām bija tikai domkapitulam), Rīgā sākās t.s. „svētbilžu grautiņi” – luterāņu pūlis iebruka Rīgas baznīcās, tās izdemolējot, – kuru rezultātā arī Svētā Jāņa baznīca 1523. gadā tika izpostīta un atņemta katoļu draudzei. Bijušā dominikāņu klostera mītne kādu laiku netika izmantota, bet baznīca pārvērsta par noliktavu. Pēc tam rāte to iznomāja rātskungam R. Šultem, kurš altārtelpā ierīkoja zirgu stalli, vēlāk arī govju un cūku kūti (rātei tikai pēc ilgstošas un sarežģītas tiesāšanās ap 1554. gadu izdevās panākt līguma uzteikšanu – pēc jumta un torņa atjaunošanas 1555. gada oktobrī baznīcu iztīrīja, un rāte to turpmāk izmantoja par pilsētas arsenālu, jo turpat līdzās vienā no klostera ēkām atradās lielgabalu lietuve). 1582. gada martā Žečpospoļitas karalis Stefans Batorijs pakļāva Rīgu un, saaicinājis pilī visu kārtu pārstāvjus, paziņoja tiem savu lēmumu atļaut visas brīvības Augsburgas konfesijai, bet dot tādas pašas brīvības arī katoļu ticībai, t.i. rātei nācās atļaut katoļiem atkal noturēt dievkalpojumus un atdot tiem Svētā Jēkaba baznīcu (kuru ieņēmušajai latviešu luterāņu draudzei ierādīja Svētā Jāņa baznīcu).

Pilsētas būvmeistars I. Frēze ar melngalvju brālības atbalstu baznīcu sakārtoja un izremontēja, un no 1559. gadā izpostītās Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcas uz Jāņa baznīcu atgādā tur nolaupīto kroņlukturi, divus zvanus un citu inventāru. Kroņlukturis ar 24 svecēm trīs rindās joprojām atrodas draudzes telpā vistuvāk kancelei. Pirmais dievkalpojums Rīgas apvienotajai latviešu ev.–lut. draudzei Svētā Jāņa baznīcā notika 1582. gada 29. septembrī.

1677. gada 21. maijā ugunsgrēks pilnīgi iznīcina Svētā Jāņa un Svētā Pētera baznīcas. Atjaunošanas darbus no 1677. līdz 1683. gadam vadīja Strasbūras būvmeistars Ruperts Bindenšū - pilnībā remontu, pateicoties prāviem latviešu amatnieku organizāciju naudas ziedojumiem, pabeidza tikai pēc 20 gadiem. Latviešu namdari bez atlīdzības atjauno arī R. Bindenšū projektēto torņa smaili baroka formās ar vaļēju galeriju, atgādinot vēlāk uzcelto Svētā Pētera baznīcas torni miniatūrā. 1680. gada 5. maijā būvmeistars smailē uzstādīja torņa bumbu un gaili. 1683. gadā tika nojauktas altārtelpas mūra velves, aizstājot tās ar dēļu velvēm, bet sienas nostiprinātas ar dzelzs noenkurojumiem. 1686. gadā Kords Meijers (1686.–1696.) no Līneburgas par 70 valstsdālderiem un vienu kapa vietu apņēmās izkrāsot un apgleznot četrus velvju laukumus, izkrāsot altārtelpu un reliņus, kā arī restaurēt baznīcā jau esošās gleznas (darbi nav saglabājušies, jo daļēji sabojāti 1889. un 1909. gada remontdarbu laikā, bet vēlāk aizkrāsoti. 1694.–1695. gados atjaunota mācītāja māja. Šajā laikā baznīcai bija neliels 106 kg smags zvans, tādēļ Rīgas lējējs Gerhards Meijers 1693. gadā izlēja 252 kg smagu pulksteņzvanu, bet nākošajā gadā pulksteņmeistars Ludvigs Martins izgatavoja arī torņa pulksteni.

1761. gadā tika pilnībā renovēta visa ēka: jauna grīda un soli, jaunas ērģeles, tāpat divi ērģeļu balkoni un divi sānu balkoni, utt. Tika pārvietoti deviņi K. Meijera “Kristus ciešanu ceļa” gleznojumi, kurus no t.s. Nariņu luktām pārvietoja uz apakšējā ērģeļu balkona pildiņiem. No jauna baznīca velvju kupolos iekarināja trīs atgūtos kroņlukturus, kas bija pazuduši Rīgas 1710. gada aplenkuma laikā un tikai pēc 40 gadiem tiek nejauši atrasti kādā spīķerī. 1761. gadā kroņlukturi iekāra arī altārtelpā (to baznīcai dāvināja ģildes eltermanis B. T. Huikelhovens). Rāte lika nojaukt arī veco torni, un 1764. gadā uzcēla jaunu, līdzīgu vecajam: astoņšķautņains un ar pulksteni, bet kupolveidīgā noslēguma apakšējo daļu greznoja četras vāzes uz pusapaļiem zelmiņiem. 1764. gada 22. maijā torņa galā tika uzlikts tradicionālais gailis un bumba. Šajā laikā draudzes vadība parakstīja vienošanos ar galdnieku K.G. Apelbaumu par jauna altāra celtniecību. Krāšņo rokoko formās darināto altāri ar klasicisma iezīmēm – divām uz priekšu izvirzītām korintiešu kolonām, – K. G. Apelbaums pēc sava meta uzbūvēja divu gadu laikā (tēlnieka darbus veic Dancigas tēlnieks, kokgriezējs un apmetuma meistars J. E. Meiers).

XIX gs. sākumā, kara ar Napoleonu laikā, Svētā Jāņa baznīcu kara laikā savām vajadzībām kā noliktavu izmantoja Krievijas impērijas armija. Baznīcas atjaunošanu 1816.–1817. gados veica būvmeistars J. D. Gotfrīds. 1849. gadā nojauca vētrā cietušo torni un pēc Rīgas pilsētas galvenā arhitekta J. D. Felsko (1813–1902) meta uzcēla jaunu – pseidogotikas formās ar piramīdu un rozi galā, tajā vēlāk iebūvēja arī pulksteni, bet veco bumbu un gaili novietoja virs baznīcas ziemeļrietumu zelmiņa. Altārtelpas dēļu velves no jauna apmeta ar kaļķu javu, bet baznīcā ievilka centrālo apkuri. Par altārgleznu kalpo J. Rozentāla 1912. gadā dāvinātā “Krustā sistais”.

Sākoties 1. Pasaules karam 1915. gada vasarā uz Krieviju tika evakuēts viss vērtīgais, 4 baznīcu zvanus ieskaitot. 1922. gadā tika pasūtīts jauns zvans, ko līdzīgi iepriekšējiem izgatavo J. K. Švenna lietuvē – 724 kg smags (iesvētīts 1924. gada 28. septembrī).

1944. gada naktī no 13. uz 14. oktobri ar trim tiešiem artilērijas šāviņiem tika stipri bojāts arī Svētā Jāņa baznīcas jumts apm. 750 m2 platībā, saārdīta arī puse no draudzes telpas un liela daļa altārtelpas jumta, izbiruši ir gandrīz visi altārtelpas logi. LPSR laikā no 1957. līdz 1959. gadam arhitekta E. Slavieša vadībā tika izpētīta un restaurēta vēl mūsdienās redzamā pilsētas mūra nocietinājumu daļa. No 1962. līdz 1964. gadam izpētes darbus turpināja arhitekte T. Vītola un arheologs R. Malvess, bet no 1968. līdz 1970. gadam – arhitekte R. Zandberga, īpašu uzmanību veltot bīskapa pils atrašanās vietas meklējumiem.

1976.–1977. g. – Sv. Jāņa baznīcai tiek uzlikts jauns kārniņu jumts.

1994. g. 2. februāris – 1997. g. 1. februāris – H. Barons – Jāņa draudzes priekšnieks. Viņa vadībā tiek uzsākts draudzes telpu un baznīcas remonts: nomainīta elektriskā instalācija (1994. g. aprīlis – septembris), nomontētas A. Martina būvētās mehāniskās ērģeles un to vietā uzstādītas no Udevallas baznīcas atvestās elektropneimatiskās ērģeles (1994. g. jūnijs – decembris), uzlikts jauns dakstiņu jumts altārtelpai (1995. g. maijs – oktobris) un izremontēta tās iekšpuse, restaurējot arī altāri (1996. g. februāris – septembris).

1999.–2000. g. – baznīcas torņa remonts.

2001. g. marts – septembris – tiek pārbūvēts ieejas mezgls uz draudzes namu, izremontēts nama 1. un 2. stāvs, nokrāsota fasāde.
www.janabaznica.lv