Rīgas Svētā Jēkaba Romas katoļu katedrāle
Rīgā, Jēkaba ielā 9 atrodas Svētā Jēkaba Romas katoļu katedrāle, kas sākta būvēt no sarkaniem ķieģeļiem gotikas formās ap 1225. gadu, tā pabeigta ap 1300. gadu (torņa divi augšējie stāvi un smailes uzcelti ne agrāk par 15. gadsimta beigām). Katedrāles garums – 20 m, platums – 24 m, maksimālais augstums – 86 m.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle ir mazākā no visām četrām Vecrīgas baznīcām, tomēr tās slaidais tornis labāk par citiem saglabājis Rīgas viduslaiku baznīcu torņiem raksturīgo piramidālo formu. No saviem pirmsākumiem līdz reformācijai tā piederējusi katoļiem, un šis dievnams izveidojās kā latviešu garīgās dzīves centrs. Savukārt no 1523. līdz 1582. gadam baznīca bija pirmais latviešu luterāņu draudzes dievnams Rīgā.
1582. gadā Rīgu pakļāvušais Polijas karalis Stefans Batorijs to nodeva katoliskajai Baznīcai, bet nedaudz vēlāk – jezuītu ordenim. Kad 1621. gadā Rīga nonāca Zviedrijas pakļautībā, tā tik atņemta jezuītiem un atdota luterāņiem, bet 1710. gadā Rīgu ieņēma krievi un baznīca pārgāja Krievijas kroņa patronātā. 1812. gadā, Napoleona karagājiena laikā, to izmantoja kā noliktavu, kurā glabājās miltu maisi un citi pārtika krājumi. Kopš 1923. gada Svētā Jēkaba baznīca atkal pieder katoļu konfesijai.
www.liveriga.com
lv.wikipedia.org
Adrese: Jēkaba iela 9
Tālrunis: +371 7326419
Epasts: jekaba.katedrale@tvnet.lv
www.catholic.lv/katedrale
Vēsture
Livonijas periodā
Avotos pirmo reizi minēta 1226. gadā. Sākta būvēt agrās gotikas formās (raksturīga pārejas posmam no romānikas uz gotiku) ap 1225. gadu, tā pabeigta ap 1300. gadu (torņa divi augšējie stāvi un smailes uzcelti ne agrāk par 15. gadsimta beigām). Baznīcas ēka kā nesadalīta vienība turpmāk skaitījās Rīgas arhibīskapa tiešais īpašums.
Sākotnēji tā ir bijusi priekšpilsētas baznīca (in suburbio civitatis Rigensis) un atradās tā sauktajā jaunajā pilsētā, kas sākās ar Zirgu un Jauno ielu un, ko ap 1300. gadu ar mūriem pievienoja Rīgas pilsētai. Šajā dievnamā patvērumu un garīgo aprūpi guva ceļinieki, kuri nebija paguvuši iekļūt pilsētā pirms vārtu slēgšanas. Līdz ar to ar laiku pie sv. Jēkaba draudzes pierakstījās arī pilsētnieki, kas bija ienākuši no laukiem, un vairākas amatnieku ģildes. Katra ģilde baznīcā uzturēja savam aizbildnim veltītu altāri un priesteri. 8 altāri: lielais – sv. Jēkaba, sv. Krusta, Vissv. Jaunavas Marijas, Vissv. Altāra Sakramenta, sv. Annas, sv. Jāņa Kristītāja, sv. mocekļa Laurencija, sv. Eliģija godam. Pārsvarā senlatviešu amatnieki apmeklēja tieši šo baznīcu, izņemot tos, kuri bija apmetušies vecajā lībiešu ciemā pie Rīdziņas upes un, kas turējās pie savas vecās sv. Pētera baznīcas.
15. gadsimtā paaugstinot torņa mūra daļu (tam uzcelts otrais un trešais stāvs) un piebūvējot Sv. Krusta kapellu, dievnams tolaik pārveidots par baziliku. Tornī parādījās pulksteņa zvans, kas tika iekārts ārpus torņa zem neliela jumtiņa (visās vēlākajās pārbūvēs īpatnējais jumtiņš baznīcas tornī ir saglabāts). 1480. gadā tornī uzstādīts senākais torņa pulkstenis Rīgā (piedzīvojis vairākus kapitālremontus, līdz 1912. gadā ticis nomainīts ar "Eules" firmas darinātu mehānismu).
1522. gadā, kad Rīgas rāte ar ģilžu atbalstu iecēla A. Knopki par lurterisma ticības sludinātāju Sv. Pētera baznīcā un S. Tegetmeijeru par mācītāju sv. Jēkaba baznīcā, padzenot no tās līdzšinējo draudzi – Rīgā sākās t. s. "svētbilžu grautiņi" – Adventa I svētdienā Silvestrs Tegetmeijers sv. Jēkaba baznīcā noturēja pirmo ev. luterisko dievkalpojumu vācu valodā, propagandējot jauno mācību. No 1523. līdz 1582. gadam sv. Jēkaba baznīca bija pirmais latviešu (t. s. "nevāciešu", ar to saprotot arī līvus) luterāņu draudzes dievnams Rīgā (pirmais mācītājs bija Nikolajs Ramms) – šajā laika posmā sprediķi tika teikti "vietējā nevācu valodā".
Polijas–Lietuvas, Zviedrijas un Krievijas pakļautības laikā
1582. gada 7. aprīlī Rīgu pakļāvušais Žečpospoļitas karalis Stefans Batorijs (1533.–1586.) sv. Jēkaba baznīcu līdz ar daudziem citiem īpašumiem atdeva atpakaļ Romas katoliskajai Baznīcai un drīz pēc tam ēkā sāka saimniekot Jēzus sadraudzība. Latviešu luterāņu draudzei ierādīja bijušo dominikāņu baznīcu – sv. Jāņa baznīcu, – kas Reformācijas laikā bija pārvērsta par noliktavu. Šajā laikā tika nodibināta viena no vecākajām Rīgas skolām – Jēkaba skola. Šeit jezuīti izdeva pirmās grāmatas latviešu valodā (pirmā iespiestā grāmata latviešu valodā, kas ir saglabājusies, ir "Katoļu katehisms", izdota 1585. gadā Viļņā – jezuītu tēva Erdmaņa Tolgsdorfa tulkojums no sv. Pētera Kanīzija "Catehismus Catholicorum"). Cēsu bīskaps Oto Šenkings sāka rūpēties par latviešu valodas apgūšanu garīdznieku un muižnieku aprindās.
1584. gadā sākās t. s. Kalendāra nemieri Rīgā, kad jauno Ziemassvētku dienā dievkalpojuma laikā baznīcā ielauzās luterāņu pūlis, piekaujot mācītājus, izdauzot logus un iznīcinot visu, kas kādi varēja būt saistīts ar katolicisko kultu: svētbildes, altārus un karogus sameta kaudzē un Kubes kalnā sadedzināja, bet kas nedega, iemeta Daugavā (vandalisms skāra visas Rīgas katoļu baznīcas). 1586. gadā Rīgas rāte neatgriezeniski padzina katoļu priesterus no sv. Jēkaba baznīcas, un trīs gadus Jēkaba baznīca atkal bija nevācu evaņģēliskās draudzes baznīca, līdz katoļi atguva savu dievnamu.
1621. gadā Rīga nonāca Zviedrijas karalistes pakļautībā – sv. Jēkaba baznīca atkal tika atņemta katoļiem un nodota luterāņiem ar nosaukumu Kroņa baznīca. Kas nepārgāja luterticībā, tiem bija jāatstāj pilsēta vai jāmirst. Zviedru laikā tā, galvenokārt, bija zviedru draudzes baznīca. 1656. gadā, Maskavijas caram Aleksejam I aplencot Rīgu, ēkā trāpīja vairākas lielgaballodes, no kurām 2 par piemiņu iemūrēja galvenā joma un altāra velvēs. Kapelā kopš 1675. gada darbojās uz bijušās jezuītu koledžas bāzes izveidota viena no pirmajām laicīgajām mācību iestādēm, resp., licejiem Rīgā – nosaukta karaļa Kārļa XI vārdā par Kārļa skolu (Schola Carolina).
Šajā mācību iestādē kā pedagogs strādājis ievērojamais Baltijas novadpētnieks Johans Kristofs Broce (Brotze; 1742.–1823). 1763. gadā iebūvētas meistara Heinriha Andreasa Konciusa baroka laikmeta ērģeles. Tās bija 34 reģistru lielas, ar tā laika raksturīgo, iespaidīgo, krāšņo dispozīciju. Ērģelēm bija divi manuāli C,D,Ds-c³ un pedālis C,D,Ds-d¹, mehāniskās traktūras tipa. Diemžēl, līdz mūsdienām ir saglabājies tikai H.A.Konciusa prospekts. Otrs šāds prospekta šedevrs atrodas Liepājas Sv.Trīsvienības katedrālē, kurš, laika gaitā, ir arī paplašināts. Bet pats Konciusa būvētais instruments līdz mūsdienām nav saglabājies. Tā vietā 1913. gadā ērģeļbūvētājs Emīls Martins uzbūvēja savu lielāko instrumentu, patiesi šedevru, Latvijā, atstājot H.A.Konciusa prospektu, visā savā krāšņumā, priekšplānā. Ērģelēm ir 37 reģistri, divi manuāli C-g³ un pedālis C-f¹, pneimatiskas traktūras tipa. Dispozīciju kopumā var raksturot kā tipiski romantisku, etalonu tā laika ērģeļbūves tradīcijām, koncertisku, ar ārkārtīgi daudz dažādām krāsām, tembriem, to kombinācijas iespējām un palīgierīcēm, kā piemēram oktāvas dublēšana-Superoctav vai Suboctav, gatavās kombinācijas, divas brīvās kombinācijas, švelleris II manuālim, valce, utt. E.Martins ērģelēm metāla stabules pasūtīja no A.Laukuff firmas (firma strādā vēl līdz pat šai dienai), toties koka stabules, lielāko tiesu, veidoja pats. Kopš 1699. gada līdzās pastāvēja arī vācu draudze, pie kuras piederēja lielākoties muižnieki un luteriskās konfesijas valsts ierēdņi. 1736. gada septembrī sv. Jēkaba baznīcā sprediķojis brāļu draudžu jeb hernhūtiešu kustības dibinātājs grāfs Nikolaus Ludvigs fon Cincendorfs. 1814. gadā zviedru draudze beidza pastāvēt, bet 1825. gadā nodibinājās igauņu draudze (kuru 1918. gadā pārvietoja uz agrāko pareizticīgo sv. Pētera–Pāvila baznīcu Citadelē).
1756. gadā piebūvēta jumta piramīda un baznīcas tornis tika noklāts ar vara plāksnēm un ieguvis piramidālo smaili ar barokālo izliekumu lejasdaļā. 1782. gadā piebūvēts galvenais portāls. Tās arī bija pēdējās nozīmīgās pārmaiņas baznīcas tornī līdz pat mūsdienām. Jēkaba baznīcas tornī atradies kādreiz arī pilsētas trauksmes zvans, kura skaņas aicinājušas rīdziniekus noskatīties soda izpildi Rātslaukumā (leģenda vēstī, ka tas iezvanījies ik reizi, kad garām gājusi vīram neuzticīga sieva). Jēkaba katedrāles četri zvani tuvojoties Pirmā pasaules kara frontes līnijai evakuēti uz Krievijas impēriju un ir gājuši zudumā.
Latvijas valstī
Kopš 1923. gada 7. augusta Sv. Jēkaba baznīca atkal pieder Romas katoļu konfesijai – Latvijas Republikas valdība nodeva sv. Jēkaba baznīcu kā katedrāli Rīgas katoļu arhibīskapa rīcībā. 1924. gadā 3. maijā notika Svētā Mise un arhibīskapa Antonija Springoviča svinīgs ingress. Sākumā tā bija vienīgi bīskapa katedrāles baznīca, taču 1947. gada 18. aprīlī V. E. arhibīskaps metropolīts Antonijs Springovičs izdeva rakstu par draudzes nodibināšanu pie sv. Jēkaba baznīcas. Šī draudze domāta kā nacionāla draudze bez noteiktas teritorijas, sastāvoša no Vidzemes latviešu tautības katoļiem, dzīvojošiem Rīgā un tās apkārtnē, kā arī angļu un franču katoļiem.
lv.wikipedia.org