Rīgas Sāpju Dievmātes baznīca ir Romas Katoļu Baznīcas dievnams Pils ielā 5 Vecrīgā. Uzcelts 1785. gadā (1860. gadā pārbūvēts) pseidoromāņu stilā kā trīsjomu celtne ar cilindriskām velvēm, segta ar divslīpņu skārda jumtu. Baznīcas mūra sienas ir apmestas un krāsotas gaiši zilganzaļā un baltā krāsā, saglabājot klasicismam raksturīgo krāsu gammu. Ievērojot minēto celtniecības stilu, pusloka formas logu apmales ir veidotas dekoratīvajā apmetumā.
Sāpju Dievmātes baznīca un tai apkārtējās privātmājas (ar zināmām pārbūvēm) ir saglabājušās līdz mūsu dienām un veido vienotu laukuma ansambli. Laikā no 1858. līdz 1860. gadam ģenerālgubernatora nozīmētā ierēdņa virsuzraudzībā tika veikti pārbūves darbi pēc arhitekta Johana Felsko plāna: baznīcas prezbitēriju pārcēla pretējā – dienvidrietumu pusē, tika piebūvēta sakristeja. Pēc J. Felsko projekta veidotā baznīcas fasāde tapa pseidoromāņu stilā. 1885. gadā baznīcas rietumu pusē piebūvēja 8 – šķautnainu baptistēriju. Tāda šī baznīca ir saglabājusies līdz mūsu dienām.
Rīgas Sāpju Dievmātes draudze
Pils iela 5, Rīga, LV-1050
Tālrunis: 67227177
Vēsture
1522. gadā, kad Rīgas rāte ar ģilžu atbalstu iecēla A. Knopki par lurterisma ticības sludinātāju Sv. Pētera baznīcā un S. Tegetmeijeru par mācītāju Sv. Jēkaba baznīcā, Rīgā sākās t.s. „svētbilžu grautiņi” – luterāņu pūlis iebruka Rīgas baznīcās, tās izdemolējot. 1522. gadā rāte ar varu atņēma sv. Jēkaba un sv. Pētera baznīcas, 1533. gadā – sv. Marijas (Doma) baznīcu un 1539. gadā konfiscēja 4 klosterus un citus katoliskā kulta īpašumus, tad katoļu konfesijai palika sv. Marijas Magdalēnas klosterbaznīca, kura bija paredzēta cisterciešu māsām. Toties tur, saskaņā ar valdības rīkojumu, nedrīkstēja ierasties priesteri, un ārpus klostera ticīgajiem tā nebija pieejama (tāpat kā sv. Andreja kapela Rīgas pilī, kur līdz 1561. gadam notika vienīgi Ordeņa locekļiem paredzēti dievkalpojumi). Laikā no 1621. līdz 1710. gadam katoļticība Vidzemē ar nāves draudiem bija aizliegta.
1710. gadā Krievijas impērijas valdība deva katoļiem ticības brīvību, un jezuītiem bija atļauts no Jelgavas braukt uz Rīgu noturēt dievkalpojumus pilsētā pie jaunā Pils tilta, šim mērķim ierādītā telpā – katoļi Rīgā nedrīkstēja noturēt publiskus dievkalpojumus, atskaitot vasaras mēnešus, kad ostā ieradās poļu jūrnieki un arī tikai tad kādā no ostas mājām, pie aizklātiem logiem.
Ap 1761. gadu draudze sava prāvesta, Reformātu ordeņa tēva, Izidora Šmita vadībā griezās ar lūgumu pie ģenerālgubernatora (1762.-1792.) Georga Brauna, lai viņiem atļautu Rīgas pilsētā celt dievnamu. Ģenerālgubernators Brauns (cēlies no Īrijas, katolis) ar šo lūgumu griezās pie carienes Katrīnas II, kura 1764. gada 13. augustā deva atbildi, ka viņš šai jautājumā var rīkoties pēc saviem ieskatiem. 1764. gadā minētajā teritorijā prāvests Šmits pēc būvatļaujas saņemšanas uzsāka samērā nelielas oratorijas būvi. To pabeidza 1765. gadā un tā paša gada 3. novembrī iesvētīta. Pirmā Sv. Mise tika celebrēta tuvākajā svētdienā – 6. novembrī.
1780. gadā Rīgu apmeklēja imperators Jozefs II – ieraudzījis katoļu kapelas niecīgos apmērus un nabadzīgo iekārtu, apsolīja sarunā ar Katrīnu II aizstāvēt un visādi atbalstīt katoļu nodomu celt jaunu mūra baznīcu Rīgā. Šāda atļauja drīz vien tika dota. Bez tam imperators kopā ar savu māti Mariju Terēzi ziedoja baznīcas būvei. Baznīcas celtniecība tika iesākta 1784. gadā un pabeigta 1785. gadā . Tā paša gada 28. jūlijā Mogiļevas palīgbīskaps Jānis Benislavskis konsekrēja jaunuzcelto dievnamu. Tas bija pirmais katoļu dievnams pēc reformācijas ienākšanas Livonijā, un tika veltīts Sāpju Dievmātes godam, kas simbolizēja apspiesto katoļticību Vidzemē.
Baznīcas celtniecībā plaši tika izmantots cunftēs neiesaistīto krievu amatnieku – plotņiku darbs. Arhitekts un būvmeistars nav zināms. Iespējams, šīs agrīnā klasicisma stilā veidotās celtnes būvniecību konsultēja K. Hāberlands, kas tolaik bija Rīgas pilsētas galvenais būvmeistars. Par jaunuzceltās mūra baznīcas izskatu mums liecina J. K. Broces atstātie zīmējumi. Saskaņā ar tiem, prezbitērijs atradās Pils laukuma pusē, bet ieeja baznīcā tika ierīkota no Daugavas puses – iespējams, lai netraucētu komunikāciju pa Pils laukumu. Ēkas krāsojums ir bijis klasicisma vēsajos, atturīgajos toņos – zaļgans ar baltu. Baznīcas tornis atradās virs altāra apsīdas, tā augšgalu noslēdza puslodes formaskupols. Šis tornis atšķirībā no citiem Rīgā šajā laikā klasicisma stilā celto baznīcu torņiem ir bijis salīdzinoši zems. Līdz pārbūvei (kopā ar prezbitēriju un priekštelpu) bija 28,4 m gara, 14 m plata, 12 m augsta. Baznīcas jumts bija segts ar skārdu, grīda izklāta ar plienakmens plāksnēm. Baznīcā atradās 5 marmora altāri: Sāpju Dievmātes, sv. Ignācija no Lojolas, sv. Jāņa Nepomuka, sv. Vincenta Ferāra un Krustā Sistā altāris.
1837. gadā baznīcas ziemeļu pusē par pilsoņa Mārtiņa Boldaševska līdzekļiem tika piebūvēta neliela kapela, tajā bija viens altāris. No 1895. līdz 1896. gadam no jauna uzcēla mūra kapelu itāļu renesanses stilā par grāfa Justiniāna Ščita un viņa radinieku ziedotajiem līdzekļiem. Šī kapela tika iesvētīta Rožukroņa Dievmātes godam 1896. gada Vasarassvētkos. Tajā bija trīs altāri: centrā Rožukroņa Dievmātes, pa labi – sv. Jāzepa, pa kreisi – Jēzus Sirds godam.
Sāpju Dievmātes baznīca un tai apkārtējās privātmājas (ar zināmām pārbūvēm) ir saglabājušās līdz mūsu dienām un veido vienotu laukuma ansambli. Laikā no 1858. līdz 1860. gadam ģenerālgubernatora nozīmētā ierēdņa virsuzraudzībā tika veikti pārbūves darbi pēc arhitekta Johana Felsko plāna: baznīcas prezbitēriju pārcēla pretējā – dienvidrietumu pusē, tika piebūvēta sakristeja. Pēc J. Felsko projekta veidotā baznīcas fasāde tapa pseidoromāņu stilā. 1885. gadā baznīcas rietumu pusē piebūvēja 8 – šķautnainu baptistēriju. Tāda šī baznīca ir saglabājusies līdz mūsu dienām.
lv.wikipedia.org