Mālpils luterāņu baznīca

Mālpils draudzes vēsture
Mālpils baznīcas celtniecība ir iedalāma trīs vēsturiskos posmos, kas saistās ar nozīmīgiem pārbūves darbiem: pirmais posms ir no 14. gadsimta līdz 1764. gadam, otrais – no 1766. gada līdz Pirmajam pasaules karam, trešais – no 1923. gada līdz mūsdienām.


Pirmais posms. Pirmās baznīcas celtniecību parasti saista ar laiku, kad cēla blakus esošo viduslaiku pili – pirms 1413. gada. Interesanti, ka pēc arheologu ziņām, atrastās senlietas pie baznīcas ir datējamas jau ar 14. gadsimtu. Rakstu avotos Mālpils draudze pirmo reizi minēta 1461. gadā, lai gan jau 1448. gadā kādā senā dokumentā Mālpilī minēta baznīcas zeme.

Iespējamais pirmais drošais datējums, kas būtu saistīts ar viduslaiku Mālpils baznīcas ēku, ir 1596. gads. Tas minēts uz baznīcas zvana, kas kara laikos bija pazudis vai paslēpts Mergupes dzelmē. Līdz pat mūsdienām ap šo zvanu vijās dažādas teikas. 2004. gadā to nejauši atrada Mergupes krastā netālu no viduslaiku pilsdrupām. Mazais bronzas zvans šobrīd glabājas Turaidas muzejrezervātā.

Pirmais līdz šim zināmais dokuments, kur pieminēta pie pils esošā Mālpils baznīca, ir 1601. gada arklu revīziju pārskati. Vairākos 17. gadsimta pirmās puses dokumentos minēts, ka Mālpilī ir sena mūra baznīca ar vecu salmu jumtu un mazu zvanu. Interesanti, ka Mālpils baznīcai bija dots svēto apustuļu Sīmaņa un Jūdas vārds, kas pieminēts 1624. gada dokumentos.

Līdz mūsdienām ir saglabājušies vairāki senās baznīcas un tās apkārtnes zīmējumi, kas tapuši 17. gadsimtā. No tiem interesantākais ir 1692. gadā veiktais dievnama uzmērījums (autors J. Ā. Ulrihs). Tajā attēlots dievnama sānskats, un tā jumts bija klāts apaļiem kārniņiem. Baznīcai bija divas ieejas – frontālā un sānu ieeja. Ēkai joprojām nebija torņa. Zvanu tornis, kā redzams attēlā, atradās atsevišķi – blakus dievnamam. Baznīcas pagalmā atradās soda stabs, tautā saukts arī par laisku. Pie šī staba vainīgo pieslēdza ar kakla dzelzi un diviem roku dzelžiem un pēra ar rīkstēm. Mālpils kauna stabam roku dzelži bija piestiprināti pie šķērskoka, līdz ar to tam piešķirot krustveida izskatu. Apkārt baznīcai atradās kapsēta tiem, kuri nevarēja atļauties samaksāt par kapa vietu zem baznīcas dēļiem.

Līdz mūsdienām ir daļēji saglabājies velvēts pagrabs jeb kripta zem baznīcas priekšaltāra daļas. Šeit parasti apglabāja tos draudzes locekļus, kuri varēja atļauties samaksāt zināmu naudas summu. Līdz šim saglabājušās kapu pieminekļu lauskas liecina, ka altārdaļā apbedīja Mālpils muižkungus un mācītājus. To apstiprina arī senie dokumenti. Piemēram, 1691. gada Mālpils baznīcas uzmērījums (autors J. H. Kelčs) atspoguļo, ka baznīcas altārdaļā pa kreisi no altāra atradās Vibrokas un Kniediņu muižas kungu ģimeņu kapa vietas, savukārt pa labi no altāra – Mālpils, Buku un Akenstakas muižkungu dzimtas kapenes. Altāra priekšā tika glabāti mācītāji. Pārējā draudzes daļā – turīgākie amatnieki un tirgotāji. Baznīcas ārpusē aiz altārdaļas atradies kaulu kambaris.


Otrais posms. Laikā no 1764. līdz 1766. gadam uz vecajiem pamatiem uzcēla jaunu mūra baznīcu ar lieliem, plašiem logiem, ar nelielu, bet greznu barokālu torni uz jumta, ar pagarinātu altāra daļu un jaunu sakristeju. No iepriekšējās ēkas saglabāja divas ieejas baznīcā. Vienlaikus ap baznīcu uzbūvēja jaunu laukakmeņu mūra sētu, kuras atliekas vēl šodien redzamas. Dievnamā bija ierīkotas 450 sēdvietas.

Ir saglabājušies daži attēli, kuros redzams baznīcas barokālais stils – mācītāja un novadpētnieka G. Bergmana zīmējums (tapis 1772. gadā), vēsturnieka un novadpētnieka J. Kr. Broces divi zīmējumi (tapuši 1796. gadā), kā arī pāris 20. gadsimta sākumā uzņemtās fotogrāfijas, kurā redzams, ka sānu ieeja baznīcā bija jau aizmūrēta, tā vietā pilnībā izbūvējot logu, kā tas ir redzams šodien. Savukārt, kādā citā fotogrāfijā, kas uzņemta 19. gadsimta beigās, var redzēt baznīcas barokālo interjeru, kā arī, iespējams, Oto Bērtiņa altārgleznu Augšāmcelšanās, kas tapusi 1871. gadā. Diemžēl trūkst sīkāku ziņu par šo mākslas darbu.

Pirmā Pasaules kara laikā skaistā un greznā Mālpils baznīca cieta postošā ugunsgrēkā. Gāja bojā arī Oto Bērtiņa altārglezna un visas koka daļas, ka palikuši tikai sienas mūri.


Trešais posms. 1923. gadā sāka nodegušās Mālpils baznīcas atjaunošanas darbus pēc arhitekta Paula Kundziņa izstrādātā projekta par 300 000 Ls. Diemžēl arhitekts neņēma vērā iepriekšējo barokālo baznīcas stilu. Dievnama atjaunošanas darbus pabeidza 1924. gadā nacionālā romantisma stilā, kas bija raksturīgi tālaika Latvijas arhitektūrā. 1932. gada 27. janvārī Pieminekļu valde pieņēma lēmumu iekļaut Mālpils baznīcu Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Vēl šodien Mālpils baznīca ir valsts nozīmes aizsargājamais arhitektūras piemineklis ar valsts aizsardzības numuru 8488.

1928. gada 16. decembrī iesvētīja šodien redzamās ērģeles. Tās ir raksturīgs sava laika instruments ar nacionālā romantisma iezīmēm. Ērģeles ir unikālas ar to, ka tās ir lielākās un pēdējās meistara Kaspars Skerstena būvētās ērģeles. Ir zināms, ka jau 1770. gadā vietējie muižnieki apspriedās par mazu pārnēsājamu ērģeļu jeb harmonija iegādāšanos dievkalpojuma vajadzībām, līdz beidzot 1776. gadā viņi nopirka harmoniju. 1930. gada 7. septembrī mākslinieks Oto Skulme uzdāvināja Mālpils baznīcai savu Ģerķēnu mājās gleznoto altārgleznu Kristus ērkšķu vainagā. 1932. gadā Rīgā J.K. Švenna zvanu lietuvē pārlēja 1874. gadā lieto bronzas zvanu, kas atrodas Mālpils baznīcas zvanu tornī. Uz tā ir uzraksts: Kad Jūs viņa balsi dzirdēsiet, neapcietiniet savas sirdis. (Ps.95:7,8). Zvans vēl šodien aicina apkārtējos ļaudis uz dievkalpojumiem.

Laikā no 1968. līdz 1976. gadam baznīca tika regulāri postīta. Cieta arī ērģeles. Bet 80. gados nezināmi cilvēki nozaga O. Skulmes altārgleznu. Laimīgā kārtā 2003. gadā kāds nejaušs daiļdarba atradējs piedāvāja māksliniecei Džemmai Skulmei atpirkt tēva gleznoto darbu. Māksliniece darbu iegādājās. Ar sponsoru palīdzību glezna tika restaurēta, un tagad tā atrodas Skulmju dzimtas īpašumā.

1984. gadā vietējie iedzīvotāji veica vispārējus Mālpils baznīcas labiekārtošanas un remonta darbus, zinoši speciālisti rūpīgi atjaunoja ērģeles. 1990. gada 8. decembra dievkalpojumā iesvētīja trešo Mālpils baznīcas altāra gleznu – mākslinieces Ritas Valneres gleznu Kristus – svētītājs, kas ir mākslinieces dāvinājums Mālpils baznīcai. Kopš 2004. gada Lieldienām Mālpils baznīca var lepoties ar vēl kādu mākslas darbu – ar vietējās mākslinieces Māras Ārentes darinātajām logu vitrāžām, kas priecīgi ienes košu krāsu akcentu pieticīgajā baznīcas interjerā.

2008. gadā uzsākts plānveidīgs darbs pie vispārējas Mālpils baznīcas atjaunošanas un tas turpinās arī šodien.

Rakstā izmantoti fragmenti no Ievas Paulovičas pētījuma „Mālpils baznīcas vēsture''
www.malpilsbaznica.lv