Vēstures rakstos Dikļu baznīca minēta 1630. gadā. Tā bijusi ar kaļķa sienām un salmu jumtu. 1722. gadā baznīca pārbūvēta un celta tagadējos dievnama apmēros. 1848. gadā bojājumu dēļ baznīca vēlreiz pārbūvēta un tā ieguvusi tagadējo izskatu. Šajā baznīcā par mācītāju kalpojis rakstnieks J. Neikens laika posmā no 1857. – 1867. gadam. Ērģeles iebūvējis Mārtiņš Bitlers no Jelgavas. Vieni no unikālākajiem mākslas darbiem Vidzemē Dikļu baznīcā ir kancele un altāris, kuri bagātāki rotāti kokgriezumiem, kas tapuši 17. gs. beigās un ir raksturīgi Rīgas koktēlniecības piemēri. Kokgriezumu autori ir Johans Daniels Šaus no Rīgas un Johans Valentīns Rahe no Igaunijas.
Altāra centrā glezna „Kristus krustā sišana” (autors nezināms). Virs altāra flīze ar tekstu: „Kas nāk pie manis, to es tiešām neatstumšu” /Jāņa ev. 6.,
www.vietas.lv
Domājams, ka muižnieks Detlefs Pāle 1436. gadā saņēma Rīgas arhibīskapa atļauju dibināt Dikļu draudzi. Tomēr pirmās baznīcas celtniecības laiks nav zināms, senākās ziņas ir pieejamas no 1630. gada.
Pašreizējā, trešā pēc kārtas, Dikļu baznīcas ēka tik celta 1848. gadā iepriekšējās baznīcas vietā. Tā būvēta neparastā veidā, saglabājot iepriekšējās ēkas jumtu, koka konstrukcijas aizstājot ar mūra sienām.
Baznīcas sienu apdare ir raksturīga laikam – apmetumā iespiestas akmens šķembas. Logi un durvis ir izcelti ar balti krāsotām apmalēm, bet ēkas stūri – ar vertikāliem baltiem laukumiem.
Radot senlaicīgu atmosfēru, gaisma baznīcā plūst caur sīkrūšu logiem, kuros stikls, iespējams, saglabājies no 19. gadsimta vidus. Baznīcas koka velves, domājams, saglabājušās no šī paša laika.
Baznīcā saglabājies rets manierisma memoriālās mākslas paraugs – Annas Pālenas – Ungernas 17. gadsimta kapa plāksnes daļa.
Dikļu baznīcā par mācītāju no 1857. līdz 1867. gadam kalpojis rakstnieks, skolotājs un luterāņu mācītājs Juris Neikens. Viņš Dikļos 1864. gadā pulcēja koristus no apkārtnes pagastiem, aizsākot vienu no apbrīnojamākajām latviešu tradīcijām – Dziesmu svētkus.
www.entergauja.com