Lapas navigācija
Reģions
Apskates vietas
Dabas objekti
Ūdeņi
Iegūt norādes

Lielā Ellīte

Lielās Ellītes (Liepas Ellīte, Velna ceplis) arkas ir vienīgās dabiskās smilšakmens arkas Latvijā. To veido 23 m gara ala, arkāde, kā arī avots. Šeit viena otrai blakus atrodas trīs arkas, kas kopā veido arkādi. Kopējā alas grīdas platība ir 55 m2.

 

Ellīte varētu būt 6,5 – 7 tūkst. gadu sena, un ala kopā ar avotu ir bijusi nozīmīga svētvieta. Avots ir radījis visu unikālo Ellītes sistēmu. Šeit pazemes ūdeņi koncentrējas virs ūdensnecaurlaidīgā, slīpā māla, un, ūdeņiem apvienojoties, tie tek cauri smilšakmenim un to izskalo.

 

Lielā Ellīte ir aizsargājams ģeoloģisks dabas piemineklis, atrodas Gaujas Nacionālajā parkā.

 

Rūpnīcas iela 18, Liepa, Liepas pagasts, LV-4128, Latvija

turisms.cesis.lv

 

 

Liepas pagasta populārākais dabas piemineklis ir Lielā Ellīte, saukta arī par Velna cepli, Vella alu, Velna krāsni, Liepmuižas alu, Liepas alu un Velna kambari. Baltā smilšakmens iežu atsegums ar alu un trim arkām veidojies augšdevona Amatas svītas smilšakmeņos, kas ir vairāk kā 300 miljonus gadu veci. Alas garums 23 m, maksimālais augstums 3,5 m, platums 4,5 m. Klints vēl joprojām ir ļoti savdabīga pie alas ieejas ir izciļņi, nišas, dobumi, unikāla arkāde. Arkas uzskatāmas par kādreizējās 15 20 m garās alas fragmentiem, kas bijusi savienota ar tagadējo Ellītes alu. Arku augstums ir no pusotra līdz 4 metriem. Lielās Ellītes ala ir nepārtraukti mainījusies, ieeja ir nobrukusi, toties ala ir kļuvusi dziļāka. Teika vēsta, ka no alas bijusi pazemes eja uz Cēsīm.


No alas iztek spēcīgs, avota veidots strauts, kas radījis visu unikālo Lielās Ellītes sistēmu. Šeit pazemes ūdeņi koncentrējas virs ūdensnecaurlaidīgā, slīpā māla, un, tekot cauri smilšakmenim, to izskalo. Avota debets ir 1,5 līdz 2 litri sekundē.


Lielā Ellīte ir unikāls dabas veidojumu komplekss, vienlaicīgi arī arheoloģiskais piemineklis sena kulta vieta. Tiek uzskatīts, ka alai ir ap 7000 gadu. Lielā Ellīte, viens no vecākajiem tūrisma objektiem Latvijā, senatnē līdzinājusies ērģelēm ar daudzām stabulēm. Teicēju atmiņu pierakstos minēts, ka 20. gs. 20-tajos gados no alas ar vezumiem veduši smiltis saimnieciskajām vajadzībām, iznīcinot alas agrāko izskatu. Presē par Lielo Ellīti rakstīts jau 1864. gada 13. janvārī. „Mājas Viesī” publicētas ziņas, ka alu apmeklējuši cilvēki arī no Igaunijas, un atraduši uzrakstus pat no 1500. gada! Pieminēts, ka ūdens alas dibenā ir ļoti labs.


Ļaudis senatnē ticējuši avota dziedinošajam spēkam, par to liecina daudzās teikas un nostāsti par Liepas Lielo Ellīti. Arī keramiķis Augusts Julla, smilšakmenim līdzās esošā pieminekļa autors, būdams izsūtījumā Sibīrijā, dzejā atstāstījis vairākas teikas par alu un citām vietām.


Viens stāsts ir par velnu, kas bijis ieslēpies Lielajā Ellītē, un nekādas mācītāju lūgšanas nav varējušas to izdzīt – viņš biedējis ļaudis un pastrādājis dažādas trakulības. Beidzot atnācis kāds mācītājs, kuram pašam nav bijis neviena grēka – tad gan velns meties bēgt pāri Gaujai uz Sietiņiezi. Gauja aizšķērsojusi velnam ceļu, tādēļ viņš lasījis cepurē akmeņus kā rāceņus un bēris upes dzelmē. Izcēlies bargs negaiss, un Pērkons spēris velnam, kas tomēr „pa Gaujas dibinu aizvilcies uz Sietīnu”.


Aiz Liepas kapsētas – šķērsojot lauku, var nonākt pie Mazās Ellītes. Pēc dažiem nostāstiem, tieši uz šejieni atbēdzis Lielās Ellītes velns, pa ceļam izsitot dažu labu caurumu, ko sauc par Velna bedri, Velna pēdu, Velna dobi un vēl citādi.

www.daba.gov.lv

Izvēloties pārlūkot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai, lai pielāgotu jūsu pieredzi. Jūs jebkurā laikā varat atsaukt savu piekrišanu, mainot pārlūkprogrammas iestatījumus un dzēšot saglabātās sīkdatnes. Privātuma politika
Piekrītu