Renda

Renda ir apdzīvota vieta Kuldīgas novada Rendas pagastā, pagasta centrs. Izvietojusies pie Īvandes ietekas Abavā abpus autoceļam P120 26 km no novada centra Kuldīgas un 130 km no Rīgas. Kurzemes Šveices daļa.

Vēstures avotos Rendas vārds pirmo reizi minēts 1230. gadā. Apdzīvotā vieta izveidojusies pie Lielrendas muižas (Groß-Rönnen) centra. 1933. gadā Rendai piešķirts biezi apdzīvotas vietas (ciema) statuss. Rendā atrodas pagasta pārvalde, Kuldīgas 2. vidusskolas Rendas filiāle — ekoskola, kultūras nams, bibliotēka, pasts, luterāņu baznīca. Kultūras pieminekļi ir Rendas pilskalns, Lielrendas muižas komplekss un Rendas mācītājmuiža, dabas pieminekļi — Īvandes ūdenskritumi un Rendas velna laiva.
lv.wikipedia.org

Rendas pagasts atrodas Kuldīgas novada ZA daļā pie robežas ar Talsu un Ventspils novadiem. Renda atrodas aptuveni 23 km no Kuldīgas un 22 km attālumā no Sabiles un Stendes, pagastu šķērso Talsu - Stendes - Kuldīgas šoseja.
Rendas pagasts teritoriāli ir otrs lielākais Kuldīgas novadā, jo aizņem 263 km2 platību.
Renda atrodas gleznainajā Abavas ielejā, bet daļa pagasta teritorijas atrodas Usmas ezera krastos. Lielāko zemju daļu aizņem plaši priežu meži, bet pagasta ZA daļā atrodas salīdzinoši daudz ezeru, no kuriem lielākie ir Segliņš, Slujas un Mežmuižas (Mežezers) ezeri, Gulbis, Zilonis (Dzilons) un Mežzīļu dzirnavezers.

Pagastā patreiz dzīvo ap 1090 iedzīvotāju. Pagasta teritorijā ietilpst Renda, Ozoli, Kroņrendas un Ezeru ciemi.
Apkārtnē atrodamas spilgtas vēstures liecības - hercoga Jēkaba laika manufaktūru pēdas un vēlāku laiku rūpalu atliekas, kā arī virkne senkapu - Kroju, Zviedru, Avotiņu un Sluju senkapi.

Rendas centrā paveras skats uz Rendas evaņģēliski luterisko baznīcu, kas celta ap1750.-1786. gadu. Tās tornis otrreiz celts 1887. gadā. 2006. gada 17. decembrī tika atzīmēta baznīcas 220 gadu jubileja.

Iepretī baznīcai nelielajā Īvandes upītē apskatāmi divi 1,4 m un 2,0 m augsti un 9 m plati ūdenskritumi, ko īpaši iecienījuši ūdenssportisti to krāču dēļ pavasara palu laikā. Lielākais no tiem saukts Īvandes ūdenskritums.

Uz ziemeļiem no ūdenskritumiem pie Mazupītes ietekas Abavā atrodas Rendas pilskalns, bet pretējā Abavas krastā atrodami senatnē Ziemeļkurzemi apdzīvojušo Baltijas somu akmens krāvuma senkapi.

Abavas senlejas labajā krastā parka ieskauts Lielrendas muižas ansamblis (19.gs.), kurā tagad darbojas Rendas pamatskola.
renda.lv

Vēsture
Renda ir sens vēsturisks centrs Kurzemes vidienē. Lai gan tā pirmoreiz dokumentos minēta 1230. gadā, jau 13 gs. Renda bija atsevišķs novads un viens no kareivīgo kuršu valsts Vanemijas (Vanema) centriem. Šī valsts aizņēma zemes pie Abavas blakus Bandavai. Senās hronikās Rendas vārds minēts 13. gs. sākumā, tomēr daudzie kapulauki un to tuvumā atrastie priekšmeti liecina par to, ka šī vieta ir bijusi apdzīvota jau krietni senāk. Pēc tam, kad 1210. gadā rendenieki kopā ar pārējiem kuršiem uzbruka Rīgai, viņi 1231. gadā bija spiesti pieņemt kristīgo ticību, jo no 1229.-1230. g. Kursā bija neraža un Rīgas pilsēta maizi citādi nedeva, kā tikai pret solījumiem iestāties Māras valsts sabiedrībā. Tā Rendas novads bija spiests 1231.g. noslēgt līgumu ar pāvesta vicelegātu Balduinu par kristīgās ticības pieņemšanu un garīdznieku uzņemšanu. 1242.gadā Livonijas ordenis sāka celt savu atbalsta punktu – Kuldīgas mūra pili. Ordeņa mestrs piespieda Rendas kuršus piedalīties celtniecībā. Kad 1253.g. Kursu sadalīja vācu ordenim, Rendas novads, protams, arī tika piešķirts vācu ordenim. Pēc 1253. gada kuršu sacelšanās arī Renda nonāca Livonijas Ordeņa pakļautībā. Tam padoti, Rendas vīri bija spiesti piedalīties ordeņa karagājienos, kas sevišķi daudz notika 13.gs.. Rendeniekiem nācies piedalīties vismaz 13 lielās kaujās, visvairāk karagājienos uz Lietuvu.

Mierīgāks laiks bija Kurzemes hercogistes laiks no 1562.-1795.gadam. Arī tad no 233 gadiem 81 bija kara gads, ik pa 15 gadiem izcēlās mēris vai citas slimības epidēmija, kad daži apgabali izmira pavisam, un 110 no tiem bija bada un neražas gadi.

Novada uzplaukums sākās pēc Polijai pakļautās Kurzemes hercogistes izveidošanās, sevišķi hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642-1682). Lai gan zemi vairākkārt izpostīja zviedru karapulki un mēris, bija vērojama strauja rūpniecības attīstība. Kurzemes hercogistes laikā 17. gs. Renda bija attīstīts manufaktūras centrs, šeit tika attīstīta kokapstrādes, fosfora, parfimērijas un ziepju rūpniecība, ierīkotas linaustuves, stikla fabrika, papīra dzirnavas, darvas un kaļķu cepļi un pat prāva vīnaudzētava. Apkaimē pirmās rūpnieciskas nozīmes muižas radās 1639.gadā,bet vēlāk izveidojās daudzas prāvas muižas: Mežmuižā bija darvas cepļi, salpetra vārītava, kokapstrādes darbnīca, vēlāk arī papīrdzirnavas; Kroņrendā – linaustuve; pie „Lankām”- ūdensdzirnavas ar gateri, virpotava, mucenieku darbnīca, eļļas dzirnavas, ogļu dedzinātavas un darvas cepļi; „Glāzumos”- stikla ceplis; „Muceniekos”- mucu darbnīca (tās ražojumus veda uz Kandavas pulvera dzirnavām); pie „Dzelzāmuriem”- cepļi ar čuguna lietuvi un naglu kaltuvi. Koka izstrādājumus  pa Ventu veda līdz Ventspilij un tālāk kuģos sūtīja uz ārzemēm. Stāsta, ka hercogs Jēkabs tieši Rendas apkaimē augušās slaidās priedes izmantojis par mastiem saviem slavenajiem kuģiem, kuri devās uz hercogistes kolonijām. Interesanti, ka Kroņrendā, ievedot stādus no Reinas novada Vācijā, uzsāka vīnogu audzēšanu, un tieši šeit spiestais un gatavinātais skābais vīns bija ļoti iecienīts Jelgavas galmā. Vīnkopība Rendā plauka 50 gadus.

Viss tika izpostīts Lielā Ziemeļu kara (1700.-1721.) laikā, kad rūpniecību Rendā postīja zviedru iebrukumi.

Visu rūpniecību Lankupītes krastos izpostīja plūdi 1825.gadā. Vairums rendenieku bija zemnieki. Jau 1353.g. Rendā bijušas 36 saimniecības. Laika apstākļi gan bieži bija nelabvēlīgi lauksaimniecībai, piemēram, 1662.g. ziemā nebija ne sala, ne sniega, bet tas uznāca jūnijā -uzkrita dziļš sniegs, aizsala ezeri un upes. Tāds laiks turējās 3 dienas. Stiprs sals bija arī 1670.gadā – izsala visi augļu koki, nosala lopi, meža zvēri, putni un pat cilvēki. Akās izsala ūdens. Ziemas sals turējās līdz jūlijam, pēc tam sākās nepārtrauktas lietavas. Zemnieki uzelpot varēja tikai 1698.-1699.g., kuri bijuši ārkārtīgi auglīgi gadi. Pēc lielajiem kariem vienmēr sekoja slimības, visbiežāk mēris. Tā 1709.g., zviedriem aizejot, Rendas novadā plosījās tīfs, bet 1710.g. izcēlās mēris, kura rezultātā nomira 60% no visiem iedzīvotājiem.
 
19. gs. nodegušās Rendas pils vietā uzbūvēja ķīmisko rūpnīcu, kurā ražoja glaubersāli, fosforskābi, sērskābi u.c..Šeit darbojās arī viena no Kurzemes lielākajām ādas manufaktūrām un terpentīna ražotne. Ozolu muižā izveidoja stikla fabriku, bet pie „Lankām” – papīrfabriku.

Interesants laika posms Rendā ir 1870.gadi, kad sākās rosīga kultūras dzīve. Rendas baznīcā par ērģelnieku tajā laikā strādāja Indriķis Vīgners, pie kura kādu laiku dzīvoja  skolotājs Ernests Vīgners (1850,-1933), un viņš sāk nopietni interesēties par ērģeļmūziku. Vēlāk viņš nodibināja un vadīja Rendas vīru kori, kurš piedalījās I Vispārējos dziesmu svētkos Rīgā 1873.gadā. Kā zināms, viņš bija arī III un IV Vispārējo dziesmu svētku virsdiriģents. E. Vīneram Rendas bibliotēkā 1973. gadā atklāja piemiņas istabu.

Arī Rendu 1905.gadā skāra nemieri. Rendā un Graudupē tika izveidotas rīcības komitejas, bet 1906. gadā nemierus apspieda ar soda ekspedīcijas palīdzību. Kritušie cīnītāji apglabāti Sluju, Dziedātāju un Ozolu kapos.

Tikai 1919. gadā, padzenot lielinieku un Bermonta karaspēkus, izdevās atgūt neatkarību. No 1921. gada sākās miera un atjaunotnes laiks. Līdz tam daudzi rendenieki cīnījās gan Nāves salā, gan uz Rīgas tiltiem, gan Ziemassvetku kaujās I Pasaules kara laikā (1914.-1917.). Šādu ceļu gāja arī viena no trim Lāčplēša Kara ordeņa kavalierēm-rendeniece Līna Čanka-Freidenfelde (1887.-1981.). Ordeņa kavaliere atdusas Mežzīļu kapos.

Kad Latvijas brīvvalsts beidza pastāvēt un 1940. gadā tika iekļauta PSRS sastāvā, varas maiņa notika klusi, bez mītiņiem. Tomēr neiztika bez represijām 1941. gada vasarā, kad no Rendas pagasta uz Sibīriju tika izsūtīta viena ģimene (4 cilvēki). Tajā pašā gadā sākās II Pasaules karš. Kara sākumā Renda savā ziņā bija vācu armijas pakļautībā, jo daudzas saimniecības un mājas tika izveidotas par vācu armijas vidējo un augstāko militārpersonu pagaidu dzīvesvietām, Rendas muižā tika ierīkots vācu armijas hospitālis. Kara beigu posmā Renda atradās t.s. „Kurzemes cietokšņa” teritorijā. Apkārtnes mežos klejoja dažādu tautību dezertējušo karavīru grupas. Apvienojoties padomju karavīriem, izveidojās partizāņu vienība „Sarkanā bulta”, bet latviešu karavīriem nodaloties no vācu armijas, izveidojās t.s. „kureliešu”bataljons. Kurzemē vācu karaspēks noturējās līdz Vācijas kapitulācijai 1945. gada 9. maijā. Grūts laiks iestājās pēckara gados, kad daļa vietējo iedzīvotāju nepakļāvās padomju varai un aizgāja mežabrāļu gaitās. 1949. gada represijās uz Sibīriju tika izsūtīts ievērojams daudzums ģimeņu t.sk. arī mazi bērni – kopā 111 cilvēku.

1948.-1949. gadā tika nodibinātas 7 kopsaimniecības: „Uzvara”, „Abava”, „Zvejnieks”, „Sociālisma ceļš”, „Sarkanais karogs”, „Riežupe”, „1. maijs”, kuras līdz 1962. gadam apvienojās kopsaimniecībā „Renda”.Līdz 1992. gadam kolhozs „Renda” bija viens no turīgākajiem un veiksmīgākajiem kolhoziem Kuldīgas rajonā, kas panākumus guva labības un kartupeļu audzēšanā, kā arī lopkopībā. Pēc 30 darbības gadiem kolhozu pārveidoja par paju sabiedrību, bet vēl pēc diviem gadiem, līdzīgi kā citur, to likvidēja. Patreiz uz tā bāzes izveidots SIA „Renda”, kas ir Rendas lielākais lauksaimniecības uzņēmums.

Rendā dzīvojusi pazīstamā stāstu un noveļu autore, izcilā bērnu rakstniece Vilma Delle (1892.-1980.). Rakstnieces piemiņai 1982. gadā atklāta piemiņas plāksne, saglabāti memoriālie priekšmeti.
www.renda.lv