Lielupe

View Larger Map

Lielupe ir lielākā Zemgales upe, savulaik otrā nozīmīgākā upe Latvijā un kuģojamā upe. Upes garums ir 119 km (no Mēmeles iztekas – 310 km), upes baseins 17600 kvadrātkilometri (Latvijā – 8800 kvadrātkilometri). Lielupe veidojas pie Bauskas pilsdrupām satekot Mūsai un Mēmelei. Pie Jelgavas Lielupe ietek smilšainajā un mežainajā Piejūras zemienē, sākot no Slokas Jūrmalā Lielupi no Rīgas Jūras līča šķir tikai 1–2 km plata zemes josla. Ceļu uz jūru upei aizšķērso dolomīta un merģeļa pamatieži, kā arī kāpas, tādēļ Lielupe 25 km tek paralēli jūras krastam. Tagadējā ieteka jūrā ir izveidojusies 1755.-1757. gada pavasara palos (senāk Lielupe ietecēja Daugavā pa Buļļupi). Pie Lielupes ietekas jūrā kopš 2000. gada atrodas Lielupes grīvas pļavu dabas liegums.

Upes dziļums augštecē ir apmēram 1 m, lejpus Jelgavas — 8—12 m, lejtecē — 15—20 m. Lielupe ir tikai 119 km gara, toties tai esot 250 pieteku (?!). Krasti gandrīz visur aizauguši. Lielupei ir ļoti mazs kritums — 10,8 m (0,1 m/km), it sevišķi lejtecē, kur tā kļūst daudz platāka un dziļāka. Vidējais caurplūdums grīvā ir 106 m³/s (maksimālais 1380 m³/s, minimālais 10,6 m³/s).

Upes raksturojums
Lielupe sākas pie Bauskas, satekot Mēmelei un Mūsai, bet ietek Baltijas jūras Rīgas līcī Jūrmalas pilsētas austrumu malā.

No Bauskas līdz Mežotnes pilskalnam Lielupe plūst pa senleju, kas veidojusies dolomītos. Ūdenstūristiem Lielupe būs interesantāka augšdaļas posmā, kur krasti stāvāki un pie mazāka ūdens jūtamas krāces (kādus 27 km garš posms no Bauskas līdz Emburgai). Lejpus Mežotnes ieleja paplašinās, upe lēni plūst pa plašu ieleju Zemgales līdzenumā un Piejūras zemienē. Pavasarī, veidojoties ledus sastrēgumiem, Lielupe agrāk mēdza iziet no krastiem, applūdinot lauksaimniecības zemes. Intensīvu nokrišņu rezultātā plūdi bija iespējami arī vasarā. Tie radīja lielus zaudējumus zemnieku saimniecībām. Lai samazinātu plūdu apmērus, daudzviet gar Lielupi un tās pietekām tika izveidoti aizsargdambji.

Lielākās pietekas
Kreisā krasta pietekas

Kaucīte,
Īslīce,
Svitene,
Sesava,
Vircava,
Platone,
Svēte.

Labā krasta pietekas

Garoze,
Iecava,
Spuņņupe (agrāk savienoja ar Babītes ezeru).

Upju transports
Lielupes dziļums uz leju no Jelgavas ir no 5 līdz 15 m. Tas paver iespēju kuģu transportam no Rīgas un Jūrmalas līdz Jelgavai, kas bija galvenais smago kravu transporta veids līdz pat Rīgas—Jelgavas dzelzceļa izbūvei 19. gadsimta beigās. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā pa upi notika intensīva baržu satiksme no mālu ieguves karjeriem Lielupes un Iecavas krastos uz ķieģeļu fabrikām Lielupes krastos un Rīgā. Upes izmantošanu kuģniecībā, jahtu tūrismā un sportā traucē smilts saneši, kas uzkrājas Lielupes grīvā.

Vēsture
Pirmo reizi vēsturiskajos tekstos Lielupe pieminēta Indriķa hronikas XXIII nodaļā sakarā ar 1219. gadā notikušo zemgaļu vecākā Viestarda uzbrukumu Mežotnes pilskalnam. Hronikas vecākajā variantā (t.s. Zamoisku kodeksā) upe, pa kuru krustneši devās palīgā mežotniešiem, tika dēvēta par Missa. 15.—17. gadsimtos Indriķa hronikas norakstos šīs upes nosaukums bija kļuvis par Mussa, tāpēc tulkotāji J. G. Arnts un A. Hanzens nešaubījās, ka apraksts attiecas uz Lielupi, jo pēdējā rodas, Mūsai saplūstot ar Mēmeli. Lielupes vāciskais nosaukums Semgaller - Aa bija vēlākajos gadsimtos radies upes platākās daļas nosaukums lejpus no Bauskas pils, kura vietā latvieši lietoja mūsdienu nosaukumu "Lielupe".

Pēc Indriķa hronikas senākā varianta atklāšanas 19. gadsimta vidū, kur Mussa vietā bija Missa, daļa autoru (Pabst 1867; Arndt 1874) par šo upi sāka uzlūkot nevis Lielupi, bet Misu. Vēlāk rūpīga hidronīmu analīze neradīja šaubas, ka hronikā ir domāta Lielupe, ko augšgalā lietuvieši (seno zemgaļu ietekmē) vēl arvien sauca par Mūšu.

Savukārt 1254. gada Upmales dalīšanas līgumā Lielupe saukta par aque, que dicitur Semegallera - upi, ko sauc par Semegallera - no vācu: Semigaller Aa. No teksta noprotams, ka arī Mūsas upi toreiz dēvēja šajā pašā vārdā.

1413. gadā Žilbērs de Lanuā, ceļodams uz Rīgu cauri Kurzemei, sauca Lielupi par Camegalzaru (no vācu: Semigaller Aa): "divas jūdzes atstatumā no Rīgas es cēlos pāri platai upei, ko sauc par Tzamegaelzara, un nonācu Rīgā." Līdz pat 1697. gadam Lielupe ietecēja Daugavā, bet kādas stipras vētras laikā Lielupe pie tagadējās Bolderājas pārrāva kāpas un pa tagad aizsērējušo Ziemeļupes līča turpinājumu ietecēja tieši Rīgas jūras līcī.

1755. gadā Lielupe izlauzās uz jūru tagadējā ietekas vietā. Senākā Lielupes lejas daļa līdz tās agrākajai ietekai Daugavā tiek saukta par Buļļupi, kas, iespējams, ir viens no Lielupes lejteces senajiem nosaukumiem.

Zivis
Lielupē mīt plauži, līdakas, raudas, asari, zandarti, līņi, salates, vimbas, zuši. Sevišķi liela makšķernieku rosība vērojama pavasarī vimbu laikā.
lv.wikipedia.org