Iežu atsegumi

Iežu atsegumos Latvijā parasti atsedzas smilšakmens, kaļķakmens, dolomīts, māls, dolomītmerģelis, aleirīts un ģipsis. Tie visi ir nogulumieži un veidojušies galvenokārt devona ģeoloģiskajā periodā.

Dažādi nogulumieži klāj visu Latvijas teritoriju. Šo iežu virsējie slāņi veidojušies kvartāra periodā, zem tās atrodami senākos periodos veidojušies nogulumieži, bet pašā apakšā – pamatklintājs, ko veido dažādi gneisi un granīti. Pie mums nav kailu granīta klinšu kā kaimiņzemē Zviedrijā. Mūsu granīta pamatklintājs atrodas vidēji viena kilometra dziļumā zem mums.

Devona ieži ir apskatāmi dabiskos atsegumos, it sevišķi upju krastos. Lielākoties tie ir dolomīti, māli un smilšakmeņi, arī dolomītmerģeļi, aleirīti. Šādi klinšainie devona iežu atsegumi Latvijā ir plaši pazīstami gar Daugavas, Gaujas, Amatas, Abavas un citu upju un strautu krastiem, kā arī vietām jūras krastā. Upju ielejās dolomīti nereti veido krāces un kritumus, piemēram, Ventas rumba pie Kuldīgas. Dažos nogulumiežos sastopamas fosilijas.

Iežu atsegumus klasificē pēc tā, kas tas ir par iezi, kas atsegts. Iežu atsegumi var būt gan ar augu sabiedrībām, gan bez tām.

Uz smilšakmens atsegumiem, kuros smilšu graudiņi ir stipri sacementēti un ko neietekmē straumju erozija, sākumā attīstās sporaugi – sūnas, ķērpji un aļģes. Ar laiku šādās vietās uzkrājas trūdvielas un augsne un ieviešas arī paparžaugi un sēklaugi. Raksturīgas sugas uz smilšakmens atsegumiem ir paparžaugs parastā saldsaknīte un sūnas – mēlītes vijzobe, zilganā selānija, bālā jungermanija, kā arī ķērpji – maisveida solorina, lentveida hipogimnija un citi.

Uz dolomītiežu atsegumiem sastopamas gan tās pašas sugas, kas uz smilšakmens atsegumiem, gan arī citas, kalcifilas (kaļķainām augtenēm raksturīgas) sugas. Uz dolomītiežu atsegumiem lielāka nozīme ir aļģēm, sūnām, ķērpjiem un paparžaugiem. Sugu daudzumu nosaka iežu struktūra un mikroreljefs – plaisas, iedobes utt. Raksturīgas sūnu sugas ir resnsetas spārnaine, mūru vijzobe, parastā griezene. Gandrīz tikai uz dolomītiešu atsegumiem aug plūksnu sīkpaparde un mūru sīkpaparde, kā arī Roberta kailpaparde. Tā kā veci dolomītiežu atsegumi Latvijā sastopami reti, tad arī šīs sugas pie mums ir ļoti retas.

Dolomitizēta smilšakmens atsegumi ir sastopami reti. Uz tiem aug gan smilšakmeņu, gan arī galvenokārt dolomītiežu biotopu raksturīgās kalcifilās sugas.

Tāpat reti sastopami ir ģipša iežu atsegumi. Tie pagaidām ir maz pētīti un nav konstatēts, ka uz tiem augtu tādas sugas, kuras nav sastopamas uz citiem iežiem.
(Vija Znotiņa)

latvijas.daba.lv