Abinieki (Amphibia)
Abinieki (Amphibia)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Virsklase Četrkājaiņi (Tetrapoda)
Klase Abinieki (Amphibia)
Iedalījums
3 apakšklases:
†Labirintodonti (Labyrinthodontia)
†Plānskriemeļu abinieki (Lepospondyli)
Kailamfībijas (Lissamphibia)
Abinieki (Amphibia) ir senākā sauszemes mugurkaulnieku — četrkājaiņu — klase, kuriem joprojām saglabājušās ūdens priekšteču pazīmes. To individuālajā attīstībā ir raksturīga vides maiņa: attīstības sākuma stadijas noris ūdenī, un kāpurs, kurš pielāgojies dzīvei ūdenī, pārvēršas (metamorfozē) pieaugušā dzīvniekā, kas dzīvo uz sauszemes. Abiniekus (arī rāpuļus) pēta zooloģijas apakšnozare — herpetoloģija.
Mūsdienās eksistē tikai 3 abinieku kārtas: bezastainie abinieki, bezkājainie abinieki un astainie abinieki. Pārējās abinieku kārtas ir izmirušas.
Morfoloģija
Tāpat kā sauszemes dzīvniekiem, abiniekiem raksturīgi piecpirkstu locekļi ar lodveida locītavām, galvaskauss, kurš kustīgi pievienojas pie mugurkaula ar diviem locītavas pauguriem. Aukslēju-kvadrātskrimslis saaug ar smadzeņu kapsulu (autostilija), un piekars pārveidojies dzirdes kauliņā - kāpslītī. Elpošanas orgāni ir plaušas un āda. Tā kā abinieki elpo ar plaušām, attīstās divi sirds priekškambari un divi asinsrites loki. Bet tie elpo arī ar ādu, tādēļ asinsrite ir jaukta, jo arteriālās asinis ieplūst kā caur kreiso (no plaušām), tā arī labo (no ādas) sirds priekškambari vienā kambarī. Bez iekšējās auss ir arī vidusauss, un skaņu viļņi tiek uztverti gaisa vidē. Galvas smadzenēs progresīvi attīstītas priekšējās smadzenes, tās iedala divās puslodēs; smadzeņu jumtā ir smadzeņu viela.
Līdz ar minētajām progresīvajām uzbūves pazīmēm vērojamas pazīmes, kas liecina, ka abinieki ir primitīvi sauszemes dzīvnieki. Tiem ir ūdens dzīvniekiem raksturīga vielmaiņa, izvadorgāni ir vidukļa nieres. Āda kaila, ūdenscaurlaidīga. Olām nav blīvo olas apvalku, un tās var attīstīties parasti tikai ūdens vidē.
Ekoloģija
Abinieki ir poikilotermi (aukstasiņu) dzīvnieki, t.i. to ķermeņa temperatūra ir nepastāvīga un atkarīga no ārējās vides temperatūras. Abinieku eksistence stipri atkarīga arī no apkārtējās vides mitruma. To nosaka ādas elpošanas lielā nozīme abinieku dzīvē, kas papildina, bet dažkārt pilnīgi aizvieto nepilnīgo plaušu elpošanu. Kailā abinieku āda vienmēr ir mitra, jo skābekļa difūzija var notikt tikai caur ūdens plēvīti. Iztvaikošana no ādas virsmas pastāvīgi pazemina ķermeņa temperatūru, tāpēc iztvaikošanas dēļ ķermeņa temperatūra parasti ir par 2—3° zemāka par vides temperatūru (stipri sausā gaisā līdz pat 8—9°). Tā kā abinieki tik stipri atkarīgi no mitruma un temperatūras, to gandrīz nemaz nav tuksnešos un piepolārās zemēs, turpretī virzienā uz ekvatoru abinieku sugu skaits stipri pieaug, un mitrajos un siltajos tropu mežos to ir ārkārtīgi daudz.
Dažādām abinieku sugām ādas elpošanai ir atšķirīga nozīme. Ūdenī pastāvīgi dzīvo tie abinieki kuriem gāzu apmaiņa — elpošana notiek gandrīz tikai caur ādu (piem. Usūrijas nagainais tritoni un Semirečjes varžzobji). Netālu no ūdensbaseiniem dzīvo zaļās vardes, kas vairāk nekā 50% nepieciešamā skābekļa uzņem, elpojot caur ādu. Sauszemes abinieki ir gandrīz visi krupji, kuriem no ķermeņa virsmas iztvaiko divreiz mazāk ūdens nekā zaļajām vardēm. Daži sauszemes abinieki ievērojamu daļu laika pavada, ierakušies zemē (piemēram, varžukrupji). Virkne sugu dzīvo kokos (piemēram, kokuvardes).
Abinieku ādas uzbūvei ir vēl viena ekoloģiska īpatnība - šīs klases pārstāvji nav spējīgi dzīvot sāļā ūdenī, ja tā koncentrācija pārsniedz 1,0— 1,5%, jo tad osmotiskais līdzsvars novirzās no normas.
Dzīvesvietas
Abinieki sastopami galvenokārt saldūdeņos un to tuvumā. Dīķos, ezeros vai to krastos dzīvo ezera un zaļā varde. Te tās pārtiek no dažādiem bezmugurkaulniekiem. Briesmu brīžos vardes veikli glābjas ūdenī. Platlapju mežu un stepju zonās grāvjos, vecupēs un nelielos dīķos sastopams sarkanvēdera ugunskrupis. Pavasarī un vasaras sākumā mazās ūdenstilpēs ar stāvošu ūdeni dzīvo tritoni. Pārējos gadalaikos tos var atrast lapu koku un jaukto koku mežos, parkos un dārzos. Ūdenstilpēs tritoni ir aktīvi kā dienu tā nakti. Dzīvodami uz sauszemes, tie dienā uzturas dažādās slēptuvēs. Dažu sugu abinieki, piemēram, parastā varde, purva varde un parastais krupis, visbiežāk mīt tālu no ūdenstilpēm. Pa dienu tie atpūšas zemes alās un citās slēptuvēs, bet krēslā dodas medībās. Tikai vairošanās periodā šie abinieki pāriet dzīvot ūdenī. Visi abinieki ir aktīvi tikai gada siltajās sezonās. Vides temperatūrai pazeminoties zem 4 °C, tie pāriet sastinguma stāvoklī. Abinieki parasti ziemo ūdenstilpju dibenā (vardes) vai dažādās slēptuvēs uz sauszemes (tritoni un krupji).
lv.wikipedia.org
Abinieki (Amphibia)
Abinieki ir pirmie un primitīvākie sauszemes mugurkaulnieki, kas vēl saglabājuši saistību ar ūdensvidi. Attīstības sākumā abinieki uzturas ūdenī, bet pieaugušie īpatņi – galvenokārt uz sauszemes (ūdenī tie parasti sastopami vairošanās periodā). No olām ūdenī izšķiļas kāpuri (kurkuļi). Tie tālāk attīstās ar pārvēršanos (metamorfozi). Kurkuļi elpo ar žaunām, viņiem nav kāju, bet ir aste. Pieaugušie abinieki savukārt elpo ar plaušām un caur ādu, tiem ir izveidojušās kājas. Abinieki ir aukstasiņu dzīvnieki, kam ķermeņa temperatūra atkarīga no apkārtējās vides temperatūras un tikai nedaudz pārsniedz to.
Abinieki izplatīti visā pasaulē (~2900 sugu), bet visvairāk to ir tropos un subtropos. Klasi iedala 3 kārtās – sliekabinieki jeb bezkāju abinieki (Apoda, izplatīti alās Āzijas, Āfrikas un Amerikas tropu joslā), astainie abinieki un bezastainie abinieki. Pēdējo divu kārtu pārstāvji sastopami arī pie mums. Latvijā konstatētas 13 abinieku sugas.
Astainie abinieki (Urodela syn. Caudata)
No astainajiem abiniekiem Latvijā sastopamas 2 salamandru (Salamandridae) dzimtas sugas – mazais tritons (Triturus vulgaris) un lielais tritons (T. cristatus). Tritoniem (tāpat arī citiem šīs kārtas pārstāvjiem) raksturīgi, ka gan pieaugušajiem, gan kāpuriem ir aste. Pavasarī nārsta laikā un vasarā tritoni uzturas ūdenstilpēs parasti ar lēni tekošu vai stāvošu un skaidru ūdeni – aizaugušos dīķos, ezeru piekrastēs, vecupēs, kanālos, karjeros, bet rudenī pārvietojas uz sauszemi, kur uzmeklē ziemošanai piemērotas vietas zem akmeņiem un koku celmiem, sūnās, zem nokritušām koku lapām. Tēviņiem nārsta laikā uz muguras un astes izveidojas spurveida ādas kroka. Tritoni pārtiek no planktona vežveidīgajiem un citiem sīkiem ūdens dzīvniekiem, piemēram, viņi iznīcina daudz odu kāpuru. Lielais tritons (ķermeņa garums līdz 16 cm) sastopams daudz retāk nekā mazais tritons (ķermeņa garums līdz 9 cm), tāpēc iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā.
Bezastainie abinieki (Anura syn. Ecaudata)
Bezastainie abinieki Latvijā pārstāvēti ar 5 dzimtām. No diskmēļu (Discoglossidae) dzimtas pie mums sastopams tikai sarkanvēdera ugunskrupis (Bombina bombina). Šie abinieki uzturas galvenokārt aizaugušos grāvjos un dīķos, bet pārziemo uz sauszemes. Raksturīga pazīme ir melnais ar oranžiem vai sarkaniem plankumiem un baltiem punktiņiem klātais vēders. Sastopams reti, tikai Latvijas dienviddaļā. Suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā.
Ar vienu sugu – brūno varžkrupi (Pelobates fuscus) – pārstāvēta arī varžkrupju (Pelobatidae) dzimta. Raksturīga varžkrupja pazīme ir tā, ka acu zīlītes ir vertikālas spraugas veidā. Specifisks ir arī ādas dziedzeru izdalītais sekrēts ar īpatnēju ķiplokiem līdzīgu smaržu. Dienā varžkrupis ierokas zemē vai atrod kādu paslēptuvi, bet aktīvs ir tikai naktī. Viņš ir ļoti jutīgs pret gaisa mitruma izmaiņām un, iestājoties sausam laikam, neatstāj paslēptuvi pat visu diennakti. Pieaugušie īpatņi pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem, zirnekļiem, tārpiem un gliemjiem. Latvijā brūnais varžkrupis sastopams reti, tāpēc arī šī suga ir iekļauta LSG (4. kategorijā).
Latvijā ir 3 krupju (dzimta Bufonidae) sugas. Parasto krupi (Bufo bufo) pazīst, droši vien ikkatrs, bet smilšu krupi (B. calamita) un zaļo krupi (B. viridis) redzējis tikai retais. Smilšu krupis ir mazāks par parasto krupi un to viegli atšķirt pēc raksturīgās dzeltenās svītras pāri mugurai. Dienu viņš pavada ieracies zemē. Uzturas galvenokārt stāvošu ūdeņu tuvumā, sausās, smilšainās vietās. Sastopams samērā bieži, sevišķi jūrmalas kāpu zonā. Zaļajam krupim mugura pelēcīga, klāta zaļiem plankumiem. Viņš mēdz uzturēties sausos, zāļainos krūmājos. Sausumu pārcieš labāk nekā citas abinieku sugas. Gan smilšu krupis, gan zaļais krupis iekļauti LSG (attiecīgi 2. un 3. kategorijā).
Visvairāk sugu – 5 – Latvijā pārstāv varžu (Ranidae) dzimtu. Pie mums sastopama ezera varde (Rana ridibunda), Lesona jeb dīķa varde (R. lessonae), parastā varde (R. temporaria), purva varde (R. arvalis) un zaļā varde (R. esculenta).
Vēl viena suga – parastā kokvarde (Hyla arborea) (dzimta Hylidae) jau tika uzskatīta par zudušu Latvijas faunai. Tomēr 20. gs. 90. gados uzsākta sekmīga kokvaržu aklimatizācija, tās mākslīgi inkubējot un pēc paaudzēšanas izlaižot piemērotos biotopos. Arī kokvarde iekļauta LSG (1. kategorijā).
latvijas.daba.lv
