Ēzelis
Izplatība: Ēzeļus domesticēja pirms 3000–6000 gadiem, visticamāk, vai nu Ēģiptē vai Mezopotāmijā. Mūsdienās pasaulē ir ap 44 000 000 mājas ēzeļu. Visvairāk to ir Ķīnā (11 000 000), seko Pakistāna, Etiopija, Maroka. Mājas ēzeļu skaits pasaulē turpina augt. Lielākā daļa mūsdienu mājas ēzeļu tiek izmantoti tādam pašam darbam kā pirms 6000 gadu – jāšanai, kravu pārvadāšanai vai ratu vilkšanai. Ēzeļus var izmantot arī aršanā, kulšanā, ūdens uzvilkšanā, dzirnavās un citos darbos. Tie noder kā kompanjoni zirgiem, aitu ganīšanā, kā mājas mīluļi. Nedaudzus arvien audzē arī gaļas vai piena ieguvei.
Lai gan kritiski apdraudēto Āfrikas savvaļas ēzeļu un savvaļā pārgājušo mājas ēzeļu nākotne ir neskaidra, mājas ēzeļiem paredzamā nākotnē izmiršana nedraud. Tomēr ēzeļu cienītāji ASV un Eiropā nodibinājuši daudzas organizācijas savvaļā dzīvojošu, pamestu un nevienam nevajadzīgu ēzeļu glābšanai.
Dzīves vide: Mājas ēzeļus tur gandrīz visur pasaulē. Mājas ēzeļu senči savvaļas ēzeļi apdzīvoja Ziemeļāfrikas un Ārābijas pussalas paugurainos tuksnešus. Arī mājas ēzeļi priekšroku dod siltam, sausam klimatam, un ja tie pāriet uz klaiņotāju dzīvi brīvībā, viņi pie iespējas šādā vidē arī atgriezīsies – tā, kā to izdarījuši par "burro" sauktie klaiņojošie mājas ēzeļi Kalifornijā.
Dzīves cikls: Ēzeļi ir sabiedriski dzīvnieki, labprāt dzīvo grupās. Tēviņi dzimumgatavību sasniedz
2–3 gadu vecumā, mātītes – dzīves 2. gadā un turpmāk ik gadus var dzemdēt pa mazulim kādus 20 gadus.
Grūsnība ilgst 11–14, vidēji – 12 mēnešus. Parasti dzimst viens ēzelēns (dvīņi gadās tikai 1,7% dzemdību, bet abi no dvīņiem savukārt izdzīvo tikai 14% gadījumu). Tikko piedzimis ēzelēns sver 8,6–13,6 kg un ir labi attīstīts, jau pusstundu pēc piedzimšanas spēj stāvēt kājās un zīst mātes pienu. Barošanās ar pienu turpinās 5 mēnešus. Ēzeļi pēc dabas ir pasīvi, bet ēzeļmāte agresīvi aizsargā savu mazuli un nekautrējas sperdama uzbrukt ne lieliem suņiem, ne cilvēkam.
Āfrikas savvaļas ēzeļa dzīves ilgums ir 25–30 gadi, bet nebrīvē turētie un mājas ēzeļi var nodzīvot līdz 50 gadiem.
Dažādi fakti: Būdams sīksts un pacietīgs dzīvnieks, ēzelis ir lielisks nastu nesējs. Ēzeļi spēj nest par 100 kg smagākas nastas – 20–30% no paša ķermeņa svara, tikmēr neprasot daudz pārtikas. Tie var iztikt bez ūdens ilgāku laiku nekā citi zirgu dzimtas dzīvnieki, lieliski spēj iztikt ar barības mazumiņu un strādāt karstumā un smagos apstākļos. Šo īpašību dēļ ēzeļiem bijusi svarīga loma tirdzniecības pārvadājumu attīstībā Senajā Ēģiptē.
Dažādu sugu zirgi (Equus ģints) var krustoties, radot pēcnācējus. Ēzeļiem krustojoties un zirgiem un zebrām, dzimst neauglīgi hibrīdi. Krustojums starp mājas ēzeli un zirgu ir mūlis – neauglīgs hibrīds, bet savas izturības dēļ iecienīts mājlops.
No izbēgušiem vai savvaļā palaistiem mājas ēzeļiem daudzviet pasaulē izveidojušās klaiņojošu ēzeļu populācijas. Lielas šādu dzīvnieku grupas var veicināt vides noplicināšanos un augsnes eroziju. Iespējams, lielākais klaiņojošo ēzeļu skaits – ap 1 500 000 – mīt Austrālijā. Savukārt ASV dienvidrietumos, kur mājas ēzeļus no Vecās pasaules 16. gs. ieveda spāņi, daudzus ēzeļus palaida savā vaļā, kad saimniecībā tos sāka veiksmīgi aizvietot mašīnas. Klaiņojošos ēzeļus Amerikā sauc spāņu izcelsmes vārdā "burro". 1988. gadā ASV bija ap 5500 šādu dzīvnieku, vislielākā to koncentrācija ir Nāves ielejas nacionālajā parkā Kalifornijā – ap 2100. Nāves ielejā un Lielā kanjona nacionālajā parkā burro ir izmīdījuši un noplicinājuši augsni, pie tam rada konkurenci apdraudētajām lielragu aitām. Notiek diskusijas, vai burro būtu pilnībā jāiznīcina kā nevēlami svešas izcelsmes dzīvnieki vai arī jāsaglabā humānu un estētisku iemeslu dēļ. ASV 1971. gadā burro ar likumu atzina par vērtīgu vēsturisku simbolu un noteica to aizsardzību, vienlaikus nosakot arī nepieciešamību veikt burro skaita regulāciju.
Mājas ēzeļa sencis ir Āfrikas savvaļas ēzelis (Equus africanus). Īstie savvaļas ēzeļi tagad mīt tikai Ziemeļāfrikā. Kritiski apdraudētā suga savvaļā sastopama Eritrejā, Etiopijā un Somālijā, nav drošu ziņu, vai suga vēl saglabājusies Džibuti, Ēģiptē un Sudānā.
Sākotnējais savvaļas ēzeļa areāls nav skaidri zināms, un to arī grūti noskaidrot, jo jucekli rada tas, ka šajā pašā rajonā pastāvīgi bijuši klaiņojošie mājas ēzeļi. Domā, ka Romas impērijas laikos Āfrikas savvaļas ēzelis izzudis no lielākās daļas sava Ziemeļāfrikas areāla un vēl agrāk – no Dienvidrietumāzijas, lai gan tieši Āzijā varēja būt notikusi domestikācija.
Pašreizējais Āfrikas savvaļas ēzeļa areāls aizņem ap 15 000 km2. Pašlaik dabā labākajā gadījumā saglabājušies ap 200 pieaugušu Āfrikas savvaļas ēzeļu, bet iespējams, ka skaits ir pat vēl mazāks. Precīzu izplatību un populācijas apjomu noteikt traucē klaiņojošo mājas ēzeļu klātbūtne šajā pašā reģionā.
Mūsdienās Āfrikas savvaļas ēzeļu populācijas straujo samazināšanos izsauc medības, dzīves vides samazināšanās, mājlopu slimības un krustošanās ar mājas formas ēzeļiem.
