Ūdensvistiņa (Gallinula chloropus)

Ūdensvistiņa (Gallinula chloropus)

Ūdensvistiņa (Latīņu v. – Gallinula chloropus;  Angļu v. – moorhen; vācu v. – Teichhuhn,  krievu v. – камышница)

Ūdensvistiņa jeb parastā ūdensvistiņa (Gallinula chloropus) ir dumbrvistiņu dzimtas (Rallidae) putns, kas pieder ūdensvistiņu ģintij (Gallinula). Atkarībā no informācijas avota ūdensvistiņai ir 6 vai 12 mūsdienās atzītas pasugas. Amerikas Ornitologu apvienība 2011. gadā atdalīja 6 Amerikā dzīvojošās pasugas, izveidojot jaunu sugu - Amerikas ūdensvistiņu (Gallinula galeata).

Izplatība
Ūdensvistiņai ir liels izplatības areāls, un, neskaitot abus Amerikas kontinentus, tā ir sastopama Eiropā, Āzijā un Āfrikā. Tā dzīvo augiem bagātās mitrainēs, purvos, dīķos, ezeros, kanālos un upēs ar lēni plūstošu ūdeni. Pie neaizsalsošiem ūdeņiem ūdensvistiņa ir nometniece, bet no aukstākiem apgabaliem tā migrē dienvidu virzienā. Ziemeļeiropas putni dodas ziemot līdz Spānijai, Itālijai, Balkāniem un Ziemeļāfrikai. Palearktikas migranti ziemo arī uz dienvidiem no Sahāras. Ūdensvistiņa nav sastopama tuksnešos, polārajos reģionos un tropiskajos lietusmežos.

Latvijā
Latvijā mājo ūdensvistiņas nominālpasuga - Eirāzijas ūdensvistiņa (Gallinula chloropus chloropus). Latvijas teritorijā tā ir parasta ligzdotāja dīķos un aizaugušos ezeros. Pēdējos desmit gados to skaits ir samazinājies vairāk kā par 30%. Nelielā skaitā ūdensvistiņas arī pārziemo, parasti apdzīvotu vietu tuvumā vai pilsētās, kur saglabājas neaizsalstoši ūdeņi. Vēsturisku ziņu par ziemošanu nav daudz. Visticamāk, ka līdz 20. gs. beigām ūdensvistiņa Latvijā ziemoja reti, tikai atsevišķi īpatņi. Ziemotāju skaita palielināšanās vērojama sākot ar 21. gs. pirmajiem gadiem. Kopš 2000. gada janvāra Rīgā un tās apkārtnē ūdensvistiņa novērota katru ziemu, turklāt ziemotāju skaits katru gadu pieaug. Pēdējos gados ziemotāju kopskaits siltākajās ziemās sasniedz 60-100 īpatņus, kas izkliedēti valsts rietumu daļā. Novērojumi uz austrumiem no Rīgas ziemas mēnešos nav zināmi.

Izskats
Ūdensvistiņa ir vidēji liels putns ar tumši brūnu vai melnu apspalvojumu, zem astes tas ir balts, kā arī baltās pazīmes ir uz spārniem. Knābis ir koši sarkans ar dzeltenu knābja galu. Ūdensvistiņai ir raksturīga knābja pamatne, kas atgādina vairogu pierei priekšā. Jaunie putni ir brūni, un to knābji nav sarkani. Garās, dzeltenās kājas ūdensvistiņai ir spēcīgas, ar gariem pirkstiem, bez peldplēvēm. Garie pirksti piemēroti iešanai pa mīkstu, nelīdzenu virsmu.
Ūdensvistiņas ķermeņa garums ir 30 - 38 cm, spārnu izplētums 50 - 62 cm, svars 192 - 493 g. Spārni ir samērā īsi un noapaļoti, bet, neskatoties uz ne visai veiklo lidošanu, tā spēj nolidot lielus attālumus.

Uzvedība
Parasti ūdensvistiņa barojas vientulībā, bet reizēm skarbākos laika apstākļos no vējiem aizsargātos ezeriņos un dīķos veido nelielas grupas līdz 30 īpatņiem. Tā kā ūdensvistiņa ir neveikla lidotāja, tā izbijusies parasti nevis ceļas spārnos, bet skrien, lai paslēptos starp krasta ūdens augiem. Ja tomēr tā ir spiesta pacelties spārnos, lidojums ir īss un samērā zems. Ligzdošanas laikā ūdensvistiņa ir ļoti teritoriāla un agresīvi aizsargā savu teritoriju.

Barošanās
Ūdensvistiņa ir visēdāja un barojas ar to, ko var atrast. Tie ir dažādi augi un nelieli ūdens iemītnieki, piemēram, mazas zivtiņas, sliekas, kukaiņi, pie izdevības tā apēd arī citu putnu olas. Peldot vai bradājot barību tā parasti uzlasa no ūdens virsmas, bet ūdensvistiņa mēdz apstaigāt arī ūdenstilpes krastus un staigāt pa peldošiem ūdensaugiem. Ļoti retos gadījumos tā nirst vai pabāž galvu zem ūdens, lai aizsniegtu iekāroto medījumu vai lai apgrieztu apkārt kādu garām peldošu lapu zem kuras var slēpties ūdens bezmugurkaulnieki.

Ligzdošana
Pavasarī, visslapjākajā sezonā sākas ūdensvistiņas ligzdošanas sezona. Katru pavasari riesta laikā no jauna veidojas monogāmi pāri. Tēviņš nolūko mātīti un sāk tai peldēt tuvāk, iemērcot knābi ūdenī. Pāris ir apvienojies, kad abi viens otram tīra un knibina spalviņas.[5] Pāris kopīgi uz peldošiem augiem vai zariem būvē vienkāršu, kausveida ligzdu. Teritorija ap ligzdu tiek agresīvi apsargāta. Dējumā ir 5 - 9 olas. Inkubācijas periods ilgst 17 - 22 dienas. Pēc izšķilšanās mazuļi uzturas ligzdā vēl apmēram 2 dienas, bet drīzvien tie spēj peldēt un sekot saviem vecākiem. Ienirt tie spēj astotajā dienā. Lidot jaunās ūdensvistiņas sāk 45 - 50 dienā, bet dzimumbriedumu sasniedz gada vecumā.

Sistemātika
Neņemot vērā Amerikā dzīvojošās pasugas, ūdensvistiņai ir 6 pasugas:

• Austrumu ūdensvistiņa (G. c. orientalis) - mājo Seišelu salās, Andamanu salās, Indonēzijā, Filipīnās un Palau;
• Āfrikas ūdensvistiņa (G. c. meridionalis) - mājo Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras un Svētās Helēnas Salā;
• Eirāzijas ūdensvistiņa (G. c. chloropus) - mājo Eiropā, Āzijā, Ziemeļāfrikā, arī Madeiras, Kaboverdes un Kanāriju salās;
• Havaju ūdensvistiņa (G. c. sandvicensis) - mājo Havaju salās;
• Madagaskaras ūdensvistiņa (G. c. pyrrhorrhoa) - mājo Madagaskarā, Reinjonā, Maurīcijā un Komorās;
• Marianas ūdensvistiņa (G. c. guami) - mājo Marianas salās

lv.wikipedia.org

Ūdensvistiņa

Apspalvojums melns, tikai gar ķermeņa sāniem balta svītra un balta zemaste. Knābis un kailais pieres laukums sarkans. Jauniem putniem apspalvojums brūngans, knābis un pieres laukums zaļganbrūns. Bieži impulsīvi rausta asti. Nesajaukt ar lauci, kam knābis un pieres laukums balts, zemaste nav balta. Sastop seklos, aizaugušos ezeros, dīķos, vecupēs. Samērā bieži. Ligzdo dažādā augājā, ligzda labi apslēpta. Nedaudzi īpatņi pārziemo tepat.

Jaunie putni brūnganpelēki, rīkle gandrīz balta, kakls pelēks, pieres laukums un knābis dzeltenbrūni. Labi peld. Tās ķermenis maz iegrimst. Briesmu gadījumā nirst (reti). Dzīvo aizaugošos ezeru, upju, vecupju iecirkņos, dīķos, pat nelielās, neizžūstošās, krūmiem aizaugušās lāmās. Latvijā ligzdo 3000-5000 pāru. Perē abi dzimumi. Bieži vecāki ligzdas tuvumā veido vēl otru, ne tik rūpīgi izvītu ligzdu no perēšanas brīvā partnera, vēlāk arī paaugušos mazuļu atpūtai. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki.
gatisvil.wordpress.com