Ģertrūdes iela 8, Rīga
Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes Evaņģēliski luteriskā baznīca ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas dievnams Rīgā, Ģertrūdes un Baznīcas ielas krustojumā, celts pēc arhitekta Johana Daniela Felsko projekta 1864.—1869. gadā. Baznīcas ēka iesvētīta 1869. gada 2. martā.
Baznīca ir tipisks eklektisma paraugs izkoptās neogotikas formās, trīsjomu pseidobazilika ar īsu transeptu. Baznīcas ārējā veidolā vērojama vertikālā dominante, ko akcentē daudzi dekoratīvie tornīši, kas grezno pākāpienveida zelmiņus, kontroforsus, torņa smailes pakāji. Baznīcas tornis ir ar pakāpeniski sašaurinātu apjomu, tas ir 63 m augsts, un tā smaile ir segta ar vara skārdu. Ārsienu apdarē izmantots sarkanais ķieģelis un betonā ir lieti arhitektoniskie elementi. 1912. gadā baznīcas altārgleznu nomainīja ar krucifiksu. Abās pusēs altārim atrodas Sv. Pētera un Sv. Jāņa skulptūras. Vitrāžas ir izgatavotas 19. gadsimta otrajā pusē un 1907. gadā E. Todes darbnīcā. Lielāko zvanu (diametrs 0,97 m) 1867. gadā no bronzas lējuši V.T. Donāts un J.C. Švens. Taču 1915. gadā tas evakuēts uz Krieviju un tikai 1923. gadā tiek atvests atpakaļ. Baznīcas ērģeles būvētas 1906. gadā V. Zauera firmā Frankfurtē pie Oderas, un ir vienas no labākajām un melodiskākajām Rīgā.
lv.wikipedia.org
Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskā draudze
Ģertrūdes iela 8, Rīga, LV-1010
tālr. nr.: 67275707, 22002211
e-pasts: kanceleja@gertrude.lv
gertrude.lv
Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas būvvēsture 19. gadsimtā
(celtnes projekts: 1863, būvniecība un iekārtas izgatavošana: 1864–1869)
Rīgas Svētās Ģertrūdes baznīcai ir gara vēsture. Rakstītas ziņas no 15. gadsimta sākuma liecina, ka jau kopš viduslaikiem ārpus Rīgas pilsētas aizsardzības nocietinājumu sienām atradusies Svētās Ģertrūdes vārdā nosaukta baznīca. Tā kara darbības rezultātā vairākkārt cietusi un pat gājusi bojā, kad, tuvojoties ienaidniekam, Rīgas priekšpilsētas nodedzināja. Līdzīgu likteni piedzīvoja arī 18. gadsimta pēdējā ceturksnī no koka uzceltā Sv. Ģertrūdes baznīca, kuru 1792. gadā uzzīmēja novadpētnieks Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze, 1742–1823). Tā pastāvēja līdz 1812. gada 11.–12. jūlija nakts priekšpilsētu ugunsgrēkam. Dažus gadus vēlāk tagadējās Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī uzcēla (1814–1817) nelielu koka lūgšanu namu ar jumta torni virs draudzes telpas rietumu daļas. Minēto ēku Svētās Ģertrūdes draudze izmantoja līdz pat 1868. gada vasarai, kad pēc Rīgas pilsētas arhitekta Johana Daniela Felsko (Johann Daniel Felsko, 1813–1902) projekta celtajā baznīcā jau varēja noturēt dievkalpojumus.
Pirmoreiz Rīgas Sv. Ģertrūdes baznīcas projektu un tāmi Felsko izstrādāja 1846. gadā, celtniecības izmaksas aprēķinot par 24 122,15 sudraba rubļiem. Toreiz ēku paredzēja būvēt no koka, jo mūra ēkas priekšpilsētās aizliedza celt pilsētas būvnoteikumi. 1849. gada 12. aprīlī rātskungs Ārends fon Berkholcs (Arend von Berkholz, 1808–1888) rakstīja Sv. Ģertrūdes baznīcas administrācijai, informējot par cariskās Krievijas valdības atteikumu saskaņot jaunbūves projektu, jo esošā lūgšanu nama izbūve nodrošinātu tādu pašu rezultātu. Pēc Jāņa Krastiņa rīcībā esošās informācijas, atkārtoti Sv. Ģertrūdes baznīcas projektus mēģināja saskaņot 1852. un 1853. gadā, tomēr dažādu iemeslu un ieganstu dēļ Sanktpēterburgā atteica projekta saskaņošanu un celtniecības darbi netika veikti.
Kad Rīgas pilsētu vairs neuzskatīja par militāru cietoksni un priekšpilsētās jau bija atļauts celt mūra namus, sākās reāli tagadējās Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas celtniecības priekšdarbi. Jaunās mūra baznīcas projektu atkal pasūtīja Rīgas pilsētas arhitektam Johanam Danielam Felsko. Jau 1862. gada martā Rīgas Tehniskā biedrība apsprieda Felsko izstrādāto Sv. Ģertrūdes baznīcas askētisko neogotisko projektu, kur pamatplānam, atbilstoši uzstādītajiem noteikumiem, bija krusta forma. Nākamā gada septembrī Felsko pašrocīgi datēja vientorņa Sv. Ģertrūdes baznīcas projektu, ko 1863. gada 19. decembrī apstiprināja Iekšlietu ministrijā Sanktpēterburgā. Saglabātais 1863. gada projekts uzskatāmi ilustrē arhitekta sākotnējo ieceri, kas celtniecības laikā tika nedaudz koriģēta. Sv. Ģertrūdes baznīcu cēla par pilsētas trijpusējās pārvaldes (Rīgas rātes, Tirgotāju un Amatnieku ģilžu) līdzekļiem. Tā tika uztverta kā pilsētas dievnams (tāpat kā Sv. Pētera baznīca viduslaikos), kurā investēja ievērojamus finanšu resursus.
Darbi būvlaukumā sākās 1864. gada pavasarī. Mūrniekmeistars Vilhelms Krīgers (Wilhelm Krüger) mazāksolīšanā bija ieguvis tiesības celt baznīcu. 1864. gada 27. jūnijā notika Sv. Ģertrūdes baznīcas pamatakmens likšanas svinības (Grundsteinlegung). Grunts struktūras dēļ neparedzēti aizkavējās pamatu nostiprināšanas darbi. Lai svinīgi atzīmētu baznīcas pamatu izbūves nobeigumu 1865. gada 28. maijā notika vēl viens pasākums, kuru vācu presē tolaik dēvēja par pamatakmens iesvētīšanu un piemiņas akmens (Gedenkstein) iedziļināšanu.
No šī brīža celtniecības darbi noritēja straujos tempos – jau tā paša (1865) gada 11. oktobrī svinēja spāru svētkus, un 1866. gada 10. augustā torņa smailē nostiprināja krusta puķi. Baznīcas eksterjers no sarkanajiem ķieģeļiem ar betona lējuma fialēm bija pilnībā pabeigts un fotogrāfs Alfons Bērmans (Alfonss Behrmann) steidza iemūžināt celtnes kopskatu, lai attēlu pievienotu tekstam, kas „Rigascher Almanach für 1868” popularizēja pirmo Rīgas priekšpilsētās no sarkanajiem ķieģeļiem uzcelto dievnamu.[10.] Baznīcas ēka bija uzbūvēta, bet finansiālās problēmas tad tikai sākās, jo, būvējot pamatus, tika iztērēts vairāk līdzekļu, nekā bija paredzēts. Tādējādi tika pārsniegta sākotnējā tāme – 121 734 rubļi –, kurā bija iekļauti arī interjera izveides izdevumi. Tā kā dievnamu pēc vispārēja atzinuma vajadzēja iekārtot atbilstoši tā ārējam veidolam, Rīgas pilsoņi saziedoja vēl aptuveni vienpadsmit tūkstošus rubļu. 1868. gada vidū baznīcas iekārtošanas un izgreznošanas darbi bija jau tik tālu, ka tajā varēja noturēt dievkalpojumus. Baznīcu iesvētīja 1869. gada 2. martā [11.], un tā viena lepni nesa Svētās Ģertrūdes vārdu. 1906. gadā pēc Vilhelma Strīka (Wilhelm Stryk, 1864–1928) projekta pie lielā pumpja uzcēla Svētās Ģertrūdes filiālbaznīcas ēku, un Felsko projektētā celtne tad kļuva par Veco Svētās Ģertrūdes baznīcu.
gertrude.lv
Draudzes vēsture laikā līdz līdzšinējās baznīcēkas celtniecībai 18. gs.
Baznīcas uzcelšanas gads nav precīzi zināms, bet hronikās tā pirmo reizi minēta 15. gadsimta sākumā. Notiekot dažādiem kariem un mainoties varām, Ģertrūdes baznīca ir ļoti cietusi – vairāk kā 600 gadu laikā tā nopostīta un pēc tam atjaunota septiņas reizes. Baznīca atradās ārpus Rīgas pilsētas mūra, priekšpilsētā.
Viduslaikos ceļotāju patroneses svētās Ģertrūdes (626-659) vārdu deva baznīcām, kas atradās ārpus pilsētas nocietinājuma vaļņiem. 15. gadsimta pēdējā ceturksnī Sv. Ģertrūdes baznīca minēta saistībā ar arhibīskapa un ordeņa cīņu par virskundzību Rīgas pilsētā, kad arhibīskaps mēģināja ietekmēt Rīgas rāti, izsludinot pilsētai katoliskās baznīcas lāstu un minēto paziņojumu piesitot pie Sv. Ģertrūdes baznīcas durvīm. 1477. gada beigās no Romas pāvesta pienāca ziņa, ka pilsēta atbrīvota no lāsta, un 1478. gadā svētās eļļas trauku vispirms nolika uz Sv. Ģertrūdes baznīcas altāra, bet vēlāk ar svinīgu procesiju ienesa pilsētā. Svarīgā notikuma simbolisks atveids ietverts zīmogā, ko joprojām lieto Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes draudze.
Mārtiņa Lutera reformas 16. gs. sākumā strauji izplatījās arī ārpus Vācijas. Par reformas sākumu Livonijā tiek uzskatīts 1522. gads, kad Rīgas rāte ar ģilžu atbalstu iecēla A. Knopki par jaunās ticības sludinātāju Sv. Pētera baznīcā un S. Tegetmeijeru par mācītāju Sv. Jēkaba baznīcā. Rīgā sākās nemieri, ko dēvē par „svētbilžu grautiņiem”, kā rezultātā arī Sv. Ģertrūdes baznīca tika sagrauta.
1589. gadā tika nolemts baznīcu atjaunot. Darbi tika pabeigti 1591. gadā, bet nākamajā gadā tika nobruģēts ceļš līdz Ģertrūdes baznīcai, jo tas bijis grūti izbraucams lietus laikā. Postošu ietekmi uz baznīcu atstāja daudzie iebrukumi Rīgā. Diemžēl ilgi baznīcas celtne nepastāvēja, jo jau 1605. gadā, Kārļa IX karaspēkam aplencot Rīgu, zviedru karaspēka vadonis grāfs Mansfelds nodedzināja baznīcu. Tomēr baznīca drīz tika atjaunota. 1656. gadā cara Alekseja Michailoviča karaspēks aplenca Rīgu, pati baznīca palika neskarta, taču zvani un ērģeles tika aizvestas.
1700. gadā sākās Ziemeļu karš un baznīca atkal tika nopostīta. 1743. gadā pilsētas dome atvēlēja Sv. Ģertrūdes draudzei līdzekļus baznīcas celšanai. Kad noturēt dievkalpojumus baznīcā nebija iespējams, draudzes atrašanās vieta uz laiku tika mainīta. Draudze ieguva Smilšu (tagadējā Brīvības) ielā namdara Kocha namu un ierīkoja to dievkalpojumiem. Mācītājs F.G. Hilde to iesvētīja 1744. gada 4. martā, savukārt 1745. gadā aptiekārs Jānis P.Foss baznīcai dāvināja kanceli. 1753. gadā dome atļāva Ģertrūdes un Jura draudzei savu lūgšanu namu oficiāli saukt par Svētās Ģertrūdes baznīcu.
No 1753. līdz 1754. gadam baznīcu pamatīgi pārbūvē – ēka tika pilnīgi pārbūvēta un ieguva arī torni. 1753. gadā uzlikta torņa bumba un pie Rīgas zvanu lējēja Ind. Birmaņa pasūtīti divi zvani. Rīgas tēlnieks Kurlavskis darināja altārim tabernākulu un apzeltītu krucifiksu, bet kurlais Jelgavas ērģeļu būvētājs J. Joachims – ērģeles, kuru prospektu izstrādāja Rīgas galdnieku meistars K.G.Apelbaums. 1755. gadā dzirnavnieku meistars Jānis Lichtverks dāvināja baznīcai torņa pulksteni, ko darinājis pulksteņmeistars Vichmans.
No 1767. līdz 1769. gadam Ģertrūdes baznīcas mācītāja adjukts bija Johans Gotfrīds Herders (1744-1803), kurš pazīstams kā ievērojams Veimāras dzejnieks un zinātnieks. 1769. gada 17. maijā šajā baznīcā viņš teica savu atvadīšanās svētrunu, kas iekļauta arī Herdera kopotajos rakstos.
1778. gadā draudze nolēma celt jaunu baznīcu Brīvības ielas sākumā, kur agrāk atradusies mūra baznīca. Jaunā baznīca tika celta no koka. Pamatakmens likts 1779. gada 8. aprīlī, bet to iesvētīja 1781. gada 29. augustā. Tiek pieņemts, ka metu darinājis arhitekts Hāberlands, jo plāna dievnama uzbūve ir ļoti līdzīga tā paša autora veidotajai Valkas Jāņa baznīcai.
1812. gadā pēc kara gubernatora fon Esena pavēles tika nodedzinātas visas Rīgas priekšpilsētas, arī Ģertrūdes baznīca.
1812. gadā tagadējo Brīvības un Dzirnavu ielu stūrī draudze uzceļ lūgšanu namu, ko iesvētīja 1817. gada 24. maijā. 1814. gadā Aleksandra (tagad Brīvības 27) ielā uzcelta mācītāja māja namdara meistara Gotfrīda Grēna vadībā. Šai gadā Adams Krēgers dāvina lūgšanu namam zvanu, kas sver 246 kg. 1817. gadā baznīcas inspektoram izdevās savākt līdzekļus torņa celšanai, celtnes krāsošanai un uzlabošanai.
Dr. art. Daina Lāce
gertrude.lv
