Čuguna lielgabali Iecavā
Kurzemes hercogistes laikā 1652.-1845.g. Iecava kļuva par vietējās rūpniecības centru: te bija vara, darvas, kaļķu, ķieģeļu un ogļu cepļi, dolomīta lauztuves, papīrdzirnavas, linu un vienkrāsainas vadmalas austuve, mucinieku darbnīcas. Dzelzāmurā darbojās dzelzsceplis, enkuru kaltuve, naglu kaltuve, lielgabalu lietuve, dzelzsvirpotava. Ražoja lielgabalus (divus no tiem tagad var apskatīt Iecavas centrā), lielgabala lodes, kuģa naglas, katlus.
Iecavas muižā 19.gs. lielgabali bija sarindoti gar iebraucamo ceļu. Tagad divi no kolekcijas lielgabaliem sagaida iebraucējus Iecavas centrā. Iecavas novadam nozīmīgos svētkos lielgabali tiek ietērpti "svētku tērpos".
1812. gada Iecavas kauja.
Šogad aprit 180 gadi kopš divu pasaules lielvalstu – Francijas un Krievijas – sadursmes. Zināms, ja Krievija karoja ar kādu Eiropas valsti, karadarbības postu izjuta arī Latvija. Šis bija neveiksmīgākais 19. gadsimta talantīgākā karavadoņa Francijas imperatora Napoleona karagājiens. Lai gan pats dižais karotājs ar galvenajiem spēkiem devās cauri Smoļenskai uz Maskavu, tomēr viņa pakļautībā esošais prūšu korpuss Tarentas hercoga maršala Makdonalda vadībā soļoja uz Rīgu. Jāatzīmē, ka karadarbība Latvijā skara galvenokārt Kurzemes guberņu, kas Krievijas sastāvā atradās tikai 17 gadus. Interesanti, ka prūšu karaspēku naidīgāk uzņēma vietējie vācu muižnieki, nevis latviešu zemnieki. Lai gan prūšu virsnieki bija tādi paši vācu muižnieki kā Kurzemes zemes īpašnieki, tomēr viņi karoja zem revolucionāro ideju dzimtenes – Francijas – karogiem. Gan Kurzemes muižnieki, gan zemnieki bija dzirdējuši par zemnieku atbrīvošanu Francijā un pirmajās tās iekarotajās zemēs. Protams, laika gaitā kurzemnieki pārliecinājās, ka nekādas pārmaiņas nenotiek, ja neskaita visai bargās rekvizīcijas karaspēka vajadzībām.
Atšķirībā no iepriekšējiem kariem mūsu zemē, par 1812. gadu ir saglabājušies ļoti daudzi rakstu avoti, kas ļauj visai pilnīgi izprast toreizējo karadarbību. 1912. gadā Krievijas impērija ļoti plaši atzīmēja savas uzvaras simtgadi. Tai par godu izdeva daudzus dokumentu, memuāru un attēlu krājumus, kuros atrodama vispusīga informācija par toreizējiem notikumiem ari tagadējā Bauskas rajona teritorijā.
Franču karaspēks pārgāja Krievijas robežu 1812. gada 12. jūnijā (pēc vecā stila). Prūšu korpuss Kurzemes guberņā ieradās trijās kolonās: labais spārns ģenerāla Kleista vadībā caur Skaistkalni devās uz Rīgu, centrs ģenerāļa Grāverta vadībā – caur Bausku uz Iecavu, bet kreisais spārns pulkveža Raumera vadībā gāja uz Jelgavu. 7. jūlijā pulksten 7 no rīta ģenerāļa Grāverta vadītās vienības ieradās Bauskā, ko jau iepriekšējā dienā bija ieņēmušas avangarda vienības. Krievu armijas daļas atkāpās, neizrādot nopietnu pretestību. Prūšu avangarda kavalērija devās tālāk uz Iecavu, bet pie Kārļamuižas sastapa krievu pretestību. Šeit krievu kazaki izmantoja savu skaitlisko pārsvaru un mēģināja prūšu kavalēriju atspiest atpakaļ. Prūšu pulkvedis Rēders ātri izveidoja aizsardzības pozīcijas, bet krievi atvilka savas vienības uz Iecavu, kur ieņēma pozīcijas gar Iecavas labo krastu no Cēsnieku mājām gar muižas pili, kaļķu cepļiem, ķestera māju līdz Zellēm.
Prūšu ģenerālis Grāverts izlēma uzbrukt Iecavai tieši pa Bauskas-Rīgas lielceļu, kā ari sazinājās ar ģenerāli Kleistu, lai tas uzbruktu ienaidniekam no aizmugures. Tajā pašā 7.jūlijā notika plašāk pazīstamā Iecavas kauja. Priekšējo vienību sadursme sākās pie Palejas kroga. Ņemot vērā visai ievērojamo krievu pretestību, ģenerālis Grāverts nolēma nogaidīt ģenerāļa Kleista parādīšanos ienaidnieka aizmugurē. Ilgi nebija jāgaida, jo ģenerāļa Kleista vienības, nākdamas no Lambartes muižas, nokļuva krievu aizmugurē un uzbruka to kreisajam spārnam pie Iecavas pils, tālāk cīņas smagums pārvietojās baznīcas un mācītājmuižas virzienā. Krievu karaspēku komandēja ģenerālis Lēviss of Menārs, tā jātniekiem izdevās gūt īslaicīgus panākumus, pārejot Iecavas upi pie Grenvaldes un iegūstot divus prūšu lielgabalus, kurus drīz vien bija jāzaudē. Ģenerāļa Kleista uzbrukuma pēkšņums galīgi izjauca krievu rindas, tad ari ģenerāļa Grāverta vadītās vienības varēja bez nopietnas pretestības doties tālāk uz priekšu un vajāt bēgošo ienaidnieku. Lielākā daļa krievu kavalērijas izbēgusi no iznicināšanas, iemūkot Iecavas upes ielejā, kur pazaudēja zirgus, bet paši, pateicoties vakara krēslai, paglābās no gūsta. Prūšu ģenerālis Hillers fon Gertringens savos memuāros rakstīja, ka šajā kaujā prūši piedalījušies ar septiņiem kājnieku bataljoniem, sešiem kavalērijas eskadroniem un 16 lielgabaliem, bet krieviem bijis ap 4200 kājnieku, 1700 jātnieku un 10 lielgabali. Ja šis vērtējums ir objektīvs, tad krieviem bijis skaitliskais pārsvars, bet vājāka artilērija. Kaujas iznākumā prūšu rokās krita ap 300 gūstekņu (starp tiem arī virsnieki), viens karogs un vairāki munīcijas rati. Kaujas laukā palikuši vairāki simti kritušo. Krievu karaspēka atliekas sāka atkāpties pa Rīgas lielceļu, bet to nosprostoja prūšu artilērijas uguns. Tāpēc krievu vienības Rīgu sasniedza, bēgot pa Grenvaldes ceļu caur Olaini.
Interesantas atmiņas par šo kauju bija Iecavas mācītājam Kārlim Ernestam Heinriham Kinam, kurš kaujai sākoties, vēl bija kristījis bērnus. Mācītājmuižas pagrabā slēpušies apkārtējo māju iedzīvotāji, bet daži prūšu kareivji mācītājam likuši šautenes pie krūtīm, jo domājuši, ka pagrabā tiek slēpti krievu kareivji. Kad sabiedētais mācītājs no pagraba aiz brunčiem izvilcis visai korpulentu šuvēju, tad prūšu kareivji sākuši smieties un likuši mācītāju mierā.
Kā piemiņa no 7.jūlija kaujas saglabājās trīs čuguna lielgabalu lodes baznīcas kroga galā un divas baznīcas mūrī (vienai no tām, pie sakristejas, bijis uzrakstīts datums – 1812.gada 7.jūlijs). kritušo karavīru kapi ierīkoti pie mācītājmuižas vārtiem, Raģu birztalā un pie senākajām vējdzirnavām. Prūši paši savus zaudējumus uzskatīja par nenozīmīgiem, kā varoņi tika godināti vienīgi kritušie virsnieki: kavalērijas rotmistrs Essenbeks un kājnieku leitnants Vallis. Prūšu korpusa vadība ieteica imperatoram Napoleonam par šo kauju apbalvot ar Goda Leģiona ordeni divus ģenerāļus, pulkvedi un septiņus zemākus virsniekus.
Prūšu karaspēka vienības Iecavā uzturējās ilgāku laiku. Mācītājmuižā dzīvoja pulkvedis Treskovs, un mācītājam ar ģimeni vajadzēja iztikt ar vienu nelielu istabu. Iepriekšminētās kaujas rezultātā mācītājmuižas mežiņš pretējā upes krastā bija kā nopļauts, nopostītas zemnieku mājas Zelles. Visvairāk cieta baznīca, lai gan ne jau kaujas laikā. Prūšu kareivji tur rīkojās kā ienaidnieka zemē. Kādu brīdi baznīcā bija novietoti ievainotie, bet vēlāk ierīkots zirgu stallis. Zem baznīcas esošās kapu velves tikušas atlauztas, bet mirušie no turienes izvilkti ārā. Kādu īpaši gara auguma mironi kareivji iestatījuši baznīcas durvis par sargu. Paši niknākie dievnama postītāji bijuši bavārieši un poļi. Jāatzīst, ka, neraugoties uz iepriekšminētajiem notikumiem, Iecava šajā karā cieta mazāk nekā iepriekšējos.
7.jūlija Iecavas kauja bija pati nozīmīgākā no 1812.gada sadursmēm Latvijas teritorijā. Bija arī otra kauja Iecavā – tā paša gada 15.septembrī. Notika ari citas vietēja rakstura karaspēka sadursmes pie Bauskas, Rundāles, Codes, Grāvendāles un citur.
Decembrī prūšu karaspēks atkāpās bez kaujām, 7.decembri Iecavas baznīca tika no jauna iesvētīta un noturēts pateicības dievkalpojums.
R. Ābelnieks,
Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja
Vēstures nodaļas vadītājs
