Ābeles (Malus)

Ābeles (latīņu: Málus) ir rožu dzimtas augļu koki ar lodveida augļiem — āboliem.

Ābeļu ģintī ir ap 30 sugu, kas sastopamas Eirāzijas un Ziemeļamerikas mežu zonā. Izplatītākās ābeļu sugas ir dārza ābele (Malus domestica), plūmjlapu ābele (Malus prunifolia) un zemā ābele (Malus pumila). Mežābele ir vienīgā savvaļā sastopamā ābeļu suga.

Ābeles kā dekoratīvos kokus audzē dārzos un parkos. Koksne ābelēm ir blīva, stingra, izturīga, viegli apstrādājama.

Mājas ābele - Malus domestica Borkh. L. Neliels līdz vidēji liels (augstums līdz 15-20 m) rožu dzimtas koks. Vainags plašs. Miza pelēkbrūna, rievaina. Jaunie zari ar matiņu tūbu, vēlāk kaili, pelēki vai sarkanbrūni. Visā pasaulē plaši kultivēts koks mērenā klimata joslā. Zināmas vismaz 10000 šķirnes. Nav viegli atšķirama no meža ābeles (M. sylvestris). Atšķirama pēc blīvi apmatotas lapas apakšpuses (nevis matiņi tikai atsevišķi, uz dzīslām), ziedgultne tūbaina (nevis kaila), nav ērkšķainu īsvasu (nevis ir), ziedu irbuļi parasti saauguši līdz pusei (nevis tikai pie pamata), augļi lielāki.
 Mājas ābele neaug vienīgi polārajās un tropiskajās zemēs. Latvijā mājas ābeles sēklaudži sastopami ne tikai dārzos, bet arī ceļmalās, mežmalās, apdzīvoto vietu tuvumā. Parkos un košumdārzos sastopamas daudzas introducētās sugas – ogu ābele

Malus baccata, ziemcietīgā sarkanā ābele (Malus x purpurea), ķiršu, plūmjlapu, Mandžūrijas Sārdženta un citas. Atkarībā no šķirnes un potcelma, pie mums ābeles mūža maksimālais ilgums ir 80 – 100 gadi. Citur pasaulē ābeles var sasniegt pat trīssimt gadu. Interesanti, ka Ķīnā, Vidusāzijā, Kazahstānā, retāk Kaukāzā un Karpatos, aug ābeļu meži. Tās ir dabiskas audzes, ko veido mežābeles, Austrumu, Sīversa un citas sugas.

Meža ābele - Malus sylvestris (L.) Mill. Neliels (ga 4-10 m) rožu dzimtas koks vai krūms ar daudziem stumbriem. Miza tumšpelēka vai tumšbrūna. Vainags plaši konisks. Īsvasas galā gandrīz vienmēr ir ērkšķis. Auglis - iegarens vai ieapaļš ābols, nogatavojies zaļš vai mazliet iesārts (Ø 1.8-3 cm). Zied maijā. Līdzīga mājas ābelei (M. domestica), kā sēklaudži nereti sastopami savvaļā. Atšķirama pēc kailām lapām, kam apmatojums tikai lapas apakšpusē uz dzīslām (nevis lapas apakšpuse blīvi apmatota), ziedgultne kaila (nevis tūbaina), ir (nevis nav) ērkšķainas īsvasas, ziedu irbuļi saauguši tikai pie pamata (ne augstāk), augļi salīdzinoši sīkāki.

Plūmjlapu ābele - Malus prunifoli L. – Cēlusies no Ķīnas ziemeļiem. Aug gan jūras līmeņa augstumā, gan līdz 1300 m virs tā. Vasarzaļš koks ar plašu un sazarotu vainagu, līdz 10 m augsts. Salcietīga, mazprasīga pret augsni, tomēr labākā ir mēreni mitra un auglīga augsne. Mīl augt saulainās vietās. Ziedi balti, smaržīgi, ar 3-5 cm diametru. Ziedkopas čemurā ir 5-10 ziedu. Zied maijā- jūnijā. Augļi dzelteni vai sarkani, ar diametru 1,2-2 (3) cm, lodveida vai iegareni. Ziemcietīga. Latvijā reti sastopama. Augļi ir pazīstami kā “paradīzes ābolīši”, un tie noder ievārījuma gatavošanai. Augu izmanto ābeļu selekcijā, arī kā krāšņumaugu.

Ogu ābele - Malus baccata var. baccata L. Suga izplatīta  Krievijā – Austrumsibīrijā un Tālajos austrumos, Mongolijā un Ķīnas ziemeļdaļā. Aug pa vienai vai nelielās audzēs, upju ielejās un kalnos ( mežastepes joslā ), kā arī mežos, mežmalās un krūmājos. Vasarzaļš , 3 – 8 m augsts koks vai krūms ar noapaļotu vainagu. Dzinumi kaili, smalki. Lapas olveida līdz eliptiskas, ar smalkiem, asiem zobiņiem, galotnē nosmailotas, 2 – 8 cm garas, kailas, spīdīgas , gaiši zaļas; jauno lapu dzīslas ar matiņiem. Zied maijā, ziedi balti, 3 – 3,5 cm plati, vairogveida ziedkopās. Augļi  0,7 – 1 cm plati, uz gariem kailiem kātiņiem, dzelteni vai arī saules pusē sārtojas, rūgti un sūri. Gatavie augļi  bez kausa, saglabājas pie zariem līdz tos ziemā apēd putni. Dekoratīva, stāda pa vienai, grupās vai rindās. Ogu ābeles šķirnēm ir lielāki augļi.

Toringo ābele - Malus toringo  L. Aug Japānā un Ķīnā, jauktos mežos, krūmājos, nogāzēs, 150-2000 m virs jūras līmeņa. Līdz 4 m augsts lapu krūms. Salcietīgs. Pieticīgs pret augsnēm. Aug saulainās līdz pusēnainās vietās. Zari izstiepti un nokareni, tumši brūni. Lapas olveida eliptiskas, zaļas, ar smailu galu, 3-6 cm garas un 2-4 cm platas, ar zobainu malu, plūksnainas, bieži ar 3-5 daivām. Lapas kļūst sarkanas līdz dzeltenīgi brūnas rudenī. Ziedi gaiši rozā, vēlāk gandrīz balti, 2 cm gari. Augļi sfēriski, zirņa lielumā, 6-8 mm plati, sarkani vai brūngandzelteni, paliek uz kokiem ilgu laiku. Nav indīgs un audzē kā dekoratīvu augu.

Skaistaugļu dzumi ābele - Malus x zumi L. Atrasa Japānā. Eiropā zināma kopš 1905. gada. Mazs kociņš ar izplestu vainagu. Dzinumi vairāk vai mazāk pūkaini. Lapiņas ovālas, gari nosmailotas, ar gludu malu, uz garvasām robainas līdz daivainas, uz īsvasām veselas.  Jaunām lapiņām apakšpuse pūkaina. Ziedi pumpuros purpurrozā, beidzot ziedēt balti. Augļu ļoti daudz,  līdz 1 – 1,3 cm plati, koši sarkani, saglabājas visu ziemu. Stāda parkos , skvēros. Augļi ir ēdami.

Dekoratīvās ābeles Dekoratīvā ābele plašāk pazīstama kā Paradīzes ābele, bet tās mazie prāva ķirša lieluma auglīši - kā paradīzes ābolīši. Šis kociņš ir izteikti piemērots Latvijas klimatiskajiem apstākļiem - tas spēj izturēt pat bargākās ziemas.
  Pavasarī dekoratīvās ābeles rozīgi sārtie ziedu toņi izcelsies dārzā un būs redzami jau pa gabalu, savukārt rudenī ābelei ienāksies izteikti dekoratīvi auglīši - oranži dzelteni, purpursarkani vai sarkani, kas koka zaros turēsies līdz pat pirmajiem sniegiem. Jāpiebilst, kadekoratīvā ābele ir arī labs nektāraugs.
  Dekoratīvās ābeles vainaga forma mēdz būt dažāda: atkarībā no šķirnes - no liela, izplesta noapaļota bumbuļa līdz pat krūmveidīgam vainagam ar nokareniem zariem. Daudzām šķirnēm saulē lapu krāsojums būs izteiktāks, košāks, ēnā vairāk zaļganīgs. Tāpat vairākām dekoratīvo ābeļu šķirnēm raksturīga arī lapu krāsas maiņa – pavasarī, plaukstot lapas būs sārtenas, bet vēlāk pieņems zaļu nokrāsu. Runājot par lapu formu, var atzīmēt, ka jaunajiem dzinumiem tā būs daivaina jeb šķelta. Dažas dekoratīvās ābeles var sasniegt 8-10 metrus augstumu, citas turpretī, vairāk līdzinās krūmiem un izaug tikai 2-3 metrus garas.
  Dekoratīvās ābeles vainags neprasa īpašu veidošanu. Principā šeit būtu tikai jāatceras viss tas pats, kas izgriežot parastos augļu koku zarus – jāparetina vecie, uz augšu, vai šķērsām augošie zari.
  Ābolīšu garša ir rūgteni saldskāba, tāpēc tie vislabāk noderēs kompotu, džemu, ievārījumu, sulu, sidru un vīnu gatavošanā.

Sarkanlapu ogābele - vidēja auguma koks ar plati ieapaļu, labi zarotu vainagu. Lapas plaukstot sarkanas, nelielas, uz jauniem dzinumiem šķeltas. Zied vēlu, bet bagātīgi, ziedu krāsa - purpursarkana. Augļi ļoti sīki, sarkani. Ogābele ir izturīga pret kraupi, tai raksturīga augsta ziemcietība.

Rietumķīnas ogābele - Malus toringoides L. Dekoratīvs krūms vai koks. Ziedi kā parastai ābelei krēmīgi balti un zied regulāri un koši. Augļi ogveida ķekaros kā ķirsim. Rudenī ilgi turas kokos un nokrītot lapām spilgti oranždzelteni. Nereti paliek kokos pat tad, kad izkrīt sniegs. Tad tos apēd putni un nav jāvāc.

Par kultūršķirni ābele kļuvusi vairāk nekā pirms pieciem gadu tūkstošiem agrīnajās Austrumu un Rietumu civilizācijās. Pēc vienas no versijām tā cēlusies Trapezuntā, Mazāzijas ziemeļaustrumos, no turienes nonākusi Ēģiptē un augusi Ramzesa II dārzos. Bēgot no Ēģiptes, jūdi to aizveduši uz Palestīnu un sākuši plaši kultivēt. Senie grieķi ābolus vērtējuši augstāk par citiem augļiem, bet īpašā cieņā tie bijuši Normandijā. Ābeles aug visā pasaulē, kur ir mērens vai subtropu klimats, un patlaban ir vairāk nekā 10 000 kultūras šķirņu.
www.termorelax.com

Lasīt tālāk
Izvēloties pārlūkot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai lai pielāgotu jūsu pieredzi. Jūs jebkurā laikā varat atsaukt savu piekrišanu, mainot pārlūkprogrammas iestatījumus un dzēšot saglabātās sīkdatnes. Privātuma politika
Piekrītu