Zīdītājs

Zīdītāji (Mammalia) ir mugurkaulnieku augstākā klase. Pie zīdītājiem pieskaitāmi arī cilvēki. Zīdītājus pēta zooloģijas apakšnozare – terioloģija.

Zīdītāji ir mugurkaulnieku attīstītākā klase. Organisma augstākā attīstība izpaužas visu orgānu sistēmu lielākā diferenciācijā un galvas smadzeņu visaugstākajā attīstībā. Tajās sevišķi attīstīts augstākās nervu darbības centrs – pusložu garoza, ko veido pelēkā smadzeņu viela. Sakarā ar to zīdītāju uzvedībai ir ļoti dažādas izpausmes. To veicina ļoti saliktie maņu orgāni, sevišķi dzirdes un ožas orgāni. Dzirdes orgānā ir iekšējā auss, vidusauss, kurā ir jau trīs dzirdes kauliņi – kāpslītis, laktiņa, āmuriņš, labi attīstīta ārējā auss jeb ārējā auss eja, kuru apņem bungkauls. Ožas orgāns ir liela apjoma, tajā daudz ožas gliemežnīcu, un tas līdz ar dzirdes orgānu zīdītājiem ir vadošais orgāns barības iegūšanā, slēpjoties no vajātājiem un uzmeklējot sev līdzīgus.

Zīdītāju progresīvo attīstību raksturo arī zobu diferenciācija priekšzobos, ilkņos un dzerokļos un apakšžokļa tiešā artikulācija ar galvaskausa kapsulu, tādēļ zīdītāji barību pārstrādāt sāk jau mutes dobumā, kuru no deguna-rīkles dobuma atdala sekundārās aukslējas.

Ļoti liela nozīme bija siltasinībai, t.i., pastāvīgai, augstai ķermeņa temperatūrai, kura rodas tādēļ, ka arteriālās un venozās asinis nesajaucas, ka paaugstināta ir gāzu maiņa un izveidojusies termoregulācija. Nesajauktu asiņu asinsriti nosaka četrkameru sirds un tas, ka zīdītājiem saglabājas tikai viens (kreisais) aortas loks. Intensīva gāzu maiņa iespējama tādēļ, ka plaušām ir alveolāra struktūra un izveidojusies muskuļaina šķērssiena – diafragma, kas pilnīgi sadala ķermeņa dobumu krūšu un vēdera dobumā un piedalās ieelpas un izelpas aktā. Termoregulācija sasniegta, izveidojoties zīdītājiem tik raksturīgai matu segai, kā arī attīstoties ādas dziedzeriem. Tā kā zīdītājiem gremošanas, elpošanas un asinsrites sistēmas augsti attīstītas, vielmaiņa un visas dzīvības norises ir ļoti intensīvas, kas līdz ar pastāvīgo ķermeņa temperatūru padara zīdītājus, tāpat kā putnus, daudz mazāk atkarīgus no vides klimatiskajiem apstākļiem, nekā ir abiniekus un rāpuļus.

Zīdītāju straujo progresīvo attīstību nosaka arī tas, ka tie mazuļus dzemdē (tas tā nav tikai dažām zemākajām formām) un dīglis mātes organismā saņem barību caur īpašu orgānu – placentu, bet piedzimušie mazuļi barojas ar pienu, ko izdala speciāli piena dziedzeri. Tas viss stipri paaugstina mazuļu izdzīvošanu.

Zīdītāju skeletu raksturo apakšžokļa vienkāršā uzbūve (tas sastāv tikai no zobu kaula), divi pakauša locītavas pauguri, sinapsīdu tipa vaigu loks, noteikts skaits (septiņi) kakla skriemeļu, skriemeļu skaita nelielas svārstības citos mugurkaula nodalījumos, apkšstilba-pēdas un apakšdelma-plaukstas pamata locītava.

Pretstatā putniem, kas atdalījušies no tipiskiem augsti organizētiem rāpuļiem, zīdītāji cēlušies no rāpuļiem, kam saglabājies vēl daudz kopīgu pazīmju ar abiniekiem. No šīm pazīmēm zīdītāji mantojuši apakšstilba-pēdas un apakšdelma-plaukstas pamata locītavu, pāra pakauša locītavas paugurus (daļēji), ar dziedzeriem bagātu ādu. Abinieku kopējais arteriālais stumbrs zīdītāju priekštečiem sadalījies citādi nekā rāpuļiem.

Putnu un zīdītāju līdzība – asinsrites raksturs (arteriālās un venozās asinis nesajaucas) un pastāvīgā ķermeņa temperatūra abām šīm klasēm izveidojusies patstāvīgi. Par to liecina kaut vai tas, ka zīdītājiem atšķirībā no putniem saglabājies kreisais aortas loks. Sakarā ar uzbūves augsto organizāciju un samērā attīstīto psihi zīdītāji kainozoja ēras sākumā varēja izspiest līdz tam laikam valdošos rāpuļus un ieņemt visas iespējamās dzīves vietas, tādēļ zīdītāji ir ne tikai sauszemes, kokos dzīvojošas un lidojošas formas, bet arī zemes racēji un sekundāri ūdens dzīvnieki.

www.lv.wikipedia.org