Zīdītāji

Zīdītāju raksturojums

Zīdītāji (Mammalia) ir mugurkaulnieku augstākā klase. Pie zīdītājiem pieskaitāmi arī cilvēki. Zīdītājus pēta zooloģijas apakšnozare – terioloģija.

Zīdītāji ir mugurkaulnieku attīstītākā klase. Organisma augstākā attīstība izpaužas visu orgānu sistēmu lielākā diferenciācijā un galvas smadzeņu visaugstākajā attīstībā. Tajās sevišķi attīstīts augstākās nervu darbības centrs – pusložu garoza, ko veido pelēkā smadzeņu viela. Sakarā ar to zīdītāju uzvedībai ir ļoti dažādas izpausmes. To veicina ļoti saliktie maņu orgāni, sevišķi dzirdes un ožas orgāni. Dzirdes orgānā ir iekšējā auss, vidusauss, kurā ir jau trīs dzirdes kauliņi – kāpslītis, laktiņa, āmuriņš, labi attīstīta ārējā auss jeb ārējā auss eja, kuru apņem bungkauls. Ožas orgāns ir liela apjoma, tajā daudz ožas gliemežnīcu, un tas līdz ar dzirdes orgānu zīdītājiem ir vadošais orgāns barības iegūšanā, slēpjoties no vajātājiem un uzmeklējot sev līdzīgus.

Zīdītāju progresīvo attīstību raksturo arī zobu diferenciācija priekšzobos, ilkņos un dzerokļos un apakšžokļa tiešā artikulācija ar galvaskausa kapsulu, tādēļ zīdītāji barību pārstrādāt sāk jau mutes dobumā, kuru no deguna-rīkles dobuma atdala sekundārās aukslējas.

Ļoti liela nozīme bija siltasinībai, t.i., pastāvīgai, augstai ķermeņa temperatūrai, kura rodas tādēļ, ka arteriālās un venozās asinis nesajaucas, ka paaugstināta ir gāzu maiņa un izveidojusies termoregulācija. Nesajauktu asiņu asinsriti nosaka četrkameru sirds un tas, ka zīdītājiem saglabājas tikai viens (kreisais) aortas loks. Intensīva gāzu maiņa iespējama tādēļ, ka plaušām ir alveolāra struktūra un izveidojusies muskuļaina šķērssiena – diafragma, kas pilnīgi sadala ķermeņa dobumu krūšu un vēdera dobumā un piedalās ieelpas un izelpas aktā. Termoregulācija sasniegta, izveidojoties zīdītājiem tik raksturīgai matu segai, kā arī attīstoties ādas dziedzeriem. Tā kā zīdītājiem gremošanas, elpošanas un asinsrites sistēmas augsti attīstītas, vielmaiņa un visas dzīvības norises ir ļoti intensīvas, kas līdz ar pastāvīgo ķermeņa temperatūru padara zīdītājus, tāpat kā putnus, daudz mazāk atkarīgus no vides klimatiskajiem apstākļiem, nekā ir abiniekus un rāpuļus.

Zīdītāju straujo progresīvo attīstību nosaka arī tas, ka tie mazuļus dzemdē (tas tā nav tikai dažām zemākajām formām) un dīglis mātes organismā saņem barību caur īpašu orgānu – placentu, bet piedzimušie mazuļi barojas ar pienu, ko izdala speciāli piena dziedzeri. Tas viss stipri paaugstina mazuļu izdzīvošanu.

Zīdītāju skeletu raksturo apakšžokļa vienkāršā uzbūve (tas sastāv tikai no zobu kaula), divi pakauša locītavas pauguri, sinapsīdu tipa vaigu loks, noteikts skaits (septiņi) kakla skriemeļu, skriemeļu skaita nelielas svārstības citos mugurkaula nodalījumos, apkšstilba-pēdas un apakšdelma-plaukstas pamata locītava.

Pretstatā putniem, kas atdalījušies no tipiskiem augsti organizētiem rāpuļiem, zīdītāji cēlušies no rāpuļiem, kam saglabājies vēl daudz kopīgu pazīmju ar abiniekiem. No šīm pazīmēm zīdītāji mantojuši apakšstilba-pēdas un apakšdelma-plaukstas pamata locītavu, pāra pakauša locītavas paugurus (daļēji), ar dziedzeriem bagātu ādu. Abinieku kopējais arteriālais stumbrs zīdītāju priekštečiem sadalījies citādi nekā rāpuļiem.

Putnu un zīdītāju līdzība – asinsrites raksturs (arteriālās un venozās asinis nesajaucas) un pastāvīgā ķermeņa temperatūra abām šīm klasēm izveidojusies patstāvīgi. Par to liecina kaut vai tas, ka zīdītājiem atšķirībā no putniem saglabājies kreisais aortas loks. Sakarā ar uzbūves augsto organizāciju un samērā attīstīto psihi zīdītāji kainozoja ēras sākumā varēja izspiest līdz tam laikam valdošos rāpuļus un ieņemt visas iespējamās dzīves vietas, tādēļ zīdītāji ir ne tikai sauszemes, kokos dzīvojošas un lidojošas formas, bet arī zemes racēji un sekundāri ūdens dzīvnieki.

Zīdītāju sistemātika
Zīdītāju klasē (Mammalia) ietilpst ap 4000 recentu sugu, un tās iedala divās apakšklasēs:

• Pirmzīdītāju apakšklasē (Prototheria), kurā ir pīļknābji, ehidnas un tai radniecīgās proehidnas. Tie visi ir samērā primitīvi zīdītāji, kas vairojas ar olām, tiem ir kloāka un vēl citas rāpuļiem raksturīgas pazīmes. Līdz mūsdienām tie ir saglabājušies tikai Austrālijā.

• Dzemdētājzīdītāju apakšklase (Theria) ir izveidota salīdzinoši nesen un apvieno 2 agrākās apakšklases somaiņus (Metatheri) un placentāļus (Eutheria). Tādējādi abas agrākās apakšklases kļuva par infraklasēm. Somaiņu sistemātikā ir izveidotas vairākas infraklases: apvienotā somaiņu infraklase (Metatheri), kas apvieno gan 4 aizvēsturiskās somaiņu kārtas, gan 1 mūsdienu somaiņu infraklasi (Marsupialia).

Somaiņu infraklase (Marsupialia) ir samērā neliela grupa, kuras pārstāvjiem tāpat kā visiem pārējiem aizvēsturiskajiem somaiņiem ir atsevišķa anālā atvere, un tie mazuļus dzemdē. Tomēr mazuļi piedzimst nepilnīgi attīstīti, un attīstīties tie turpina mātes somā, tādēļ šī infraklase nosaukta par somaiņiem. Somaiņi līdz mūsdienām saglabājušies Austrālijā, Jaungvinejā, minētā reģiona tuvākajās salās un Amerikā.

Placentāļu infraklase (Eutheria) apvieno visus pārējos zīdītājus. Tiem raksturīgs tas, ka embrijiem ir speciāls orgāns — placenta, kas tos saista ar mātes organismu, un mazuļi piedzimst vairāk vai mazāk attīstīti. Placentāļu galvas smadzenes ir daudz augstāk attīstītas. Tie ir izplatīti pa visu zemeslodi un tiek iedalīti ļoti daudzās kārtās. Vēl nesenā pagātnē ciršļveidīgo kārta (Soricomorpha) ežveidīgo kārta (Erinaceomorpha) tika apvienotas kopīgā kukaiņēdāju kārtā (Eulipotyphla).

Dzīvesvietas
Zīdītāji dzīvo gan mežos un krūmājos, gan atklātās ainavās - stepēs un tuksnešos. Daudzi rokas zemē, citi peld jūrās un okeānos, vēl citi lielu aktīvās dzīves daļu pavada gaisā. Pie tipiskiem meža iemītniekiem pieder vāveres, Sibīrijas burunduks, caunas, sabulis, vairākums lāču, alnis un meža cūka. Vieni, piemēram, vāveres, dzīves lielāko daļu pavada kokos, vēl citi, piemēram, alnis, lāči un meža cūka, dzīvo uz zemes, t.i., meža apakšējā stāvā. Atklāto ainavu - tuksnešu un stepju iemītnieki ir tādi zālēdāji kā Āzijas kulāns un Tatārijas saiga, dažādi susliki, kāmji un lēcējpeles. No plēsējiem stepēs sastopams pelēkais vilks un rudā lapsa. Tikai nedaudzu sugu pārstāvji rokas un dzīvo zemē. Gandrīz visu dzīvi tur pavada kurmji un arkļi. Tie zemē rok alas, veido midzeņus un audzē mazuļus. Pie tipiskiem ūdensdzīvniekiem, kas nekad neaiziet uz sauszemes, pieder vaļi. Lielāko dzīves daļu ūdenī pavada roņi un valzirgs. Daudzas zīdītāju sugas, piemēram, Dienvidamerikas nutrija, bebri un Ziemeļamerikas ondatra, dzīvo gan ūdenī, gan uz sauszemes.


Vairošanās un attīstība
Vairošanās orgāni
Tāpat kā citi mugurkaulnieki, arī zīdītāji ir šķirtdzimumu dzīvnieki. Mātītes dzimumdziedzeros (olnīcās) attīstās olšūnas, bet tēviņa dzimumdziedzeros (sēkliniekos) - spermatozoīdi. Vairākumam zīdītāju olšūnas ir mikroskopiski sīkas (apmēram 0,2 mm diametrā). Piemēram, truša olšūna ir trīs tūkstošus reižu mazāka par vardes olšūnu. Apaugļošanās zīdītājiem, tāpat kā rāpuļiem un putniem, ir iekšēja un notiek mātītes olvados.

Pēcnācēju attīstība
Vairākumam zīdītāju apaugļotās olšūnas pa olvadiem nonāk īpašā orgānā - dzemdē. Virzoties pa olvadiem, apaugļotā olšūna attīstās par daudzšūnainu dīgli (embriju). Dzemdē dīgļa apvalks blīvi piekļaujas pie dzemdes sienas un it kā ieaug dzemdes sienā, veidojot bērna vietu jeb placentu (tāpēc tos zīdītājus, kuriem placenta attīstās, sauc par placentāļiem). Placentā dīgļa daudzie asinsvadi asakaras ar mātes organisma asinsvadiem un caur to sienām dīgļa asinīs nonāk barības vielas un skābeklis. Tādā pašā veidā dīgļa asinis atbrīvojas no nevajadzīgajām vielām. Ar to dzīvdzemdētāji zīdītāji atšķiras no dzīvdzemdētājām zivīm un rāpuļiem, kuriem dīgļa attīstība notiek uz olšūnā uzkrāto barības vielu rēķina. Dzemdē ir embrija attīstībai nepieciešamā temperatūra, te tas ir pasargāts no nelabvēlīgiem ārvides apstākļiem. Agrās attīstības stadijās zīdītāju embrijiem ir žaunu aizmetņi. Pēc šīs pazīmes un vēl daudzām citām pazīmēm tie ir līdzīgi abinieku un rāpuļu dīgļiem. Dīgļa attīstības ilgums (grūsnība) dažādiem zīdītājiem atšķiras. Piemēram ,trušiem tas ilgst vienu mēnesi, aļņiem un govīm - apmēram 9 mēnešus. Zīdītājiem, kuri neveido midzeņus vai citas slēptuves, mazuļi piedzimst redzīgi, apmatoti un uzreiz spēj pārvietoties. Aļņiem, saigām un zaķiem mazuļi pēc nākšanas pasaulē , tikko apžuvuši, jau pieceļas kājās. Tas tāpēc, ka atklātās vietās saglabjājas galvenokārt tie zīdītāji, kuriem dzimst visattīstītākie mazuļi. Bezpalīdzīgus mazuļus atklātās vietās viegli pamana plēsoņas, un tie iet bojā. Zīdītāji, kas veido alas vai migas (truši, vāveres un peles), dzemdē bezpalīdzīgus, kailus un aklus mazuļus. Piemēram, vāverēniem tikai 30. dienā pēc piedzimšanas atveras acis, bet no migas tie iznāk 40. diennaktī pēc nākšanas pasaulē.

Rūpes par pēcnācējiem
Zīdītājiem ir labi attīstīts mazuļu aprūpes instinkts. Mātītes baro mazuļus ar pienu, silda tos ar sava ķermeņa siltumu, aizsargā no ienaidniekiem, māca atrast barību. Par pēcnācējiem sevišķi izteikti rūpējas tie zīdītāji, kuriem dzimst nevarīgi mazuļi. Daudziem zīdītājiem par mazuļiem rūpējas ne tikai mātīte, bet arī tēviņš.

Zīdītāju izcelšanās
Recento zīdītāju un rāpuļu līdzīgās pazīmes, īpaši to agrajās attīstības stadijās, norāda uz abu šo dzīvnieku grupu tuvo radniecību un ļauj secināt, ka zīdītāji cēlušies no senajiem rāpuļiem. Šo pieņēmumu apstiprina atrastie izmirušo zīdītājzobu rāpuļu skeleti, kuri ir līdzīgāki zīdītājiem nekā mūsdienu rāpuļiem. Bez tam arī patlaban eksistē zīdītāji, kuri pēc uzbūves ir ļoti tuvi rāpuļiem. Tie ir dējējzīdītāji jeb pirmzīdītāji. Zinātnieki pierādījuši, ka zīdītāji, tāpat kā putni, ir cēlušies no rāpuļiem. Galvenās zīdītāju pazīmes - dzīvdzemdēšana un mazuļu barošana ar pienu - šīs klases mūsdienu pārstāvjiem nav vienādi labi attīstītas. Pēc šīm pazīmēm zīdītāju klasi iedala divās apakšklasēs - dējējzīdītājos jeb pirmzīdītājos un dējējdzemdētājos. Savukārt dzemdētājzīdītājus iedala bezplacentāļos un placentāļos.

Dējējzīdītāji
Pie šīs grupas pieder viena kārta - kloākaiņi, kuras pārstāvji saglabājušies Austrālijā un tās tuvumā esošajās salās. Tiem ir daudz primitīvu, ar rāpuļiem kopīgu pazīmju : skeletā saglabājušies kraukļakauli, izvadorgānu un vairošanās orgānu izvadkanāli beidzas kloākā, ķermeņa temperatūra nav pastāvīga un svārstās robežās no 24 līdz 34 °C. Kloākaiņi nevis dzemdē mazuļus, bet dēj olas. No mūsdienās dzīvojošiem zīdītājiem pie kloākaiņiem pieder Austrālijas pīļknābis un divas ehidnu ģintis. Austrālijas pīļknābis ir vidēji liels dzīvnieks, kura garums (kopā ar asti) ir aptuveni 60 cm. Dzīvo daļēji ūdenī, daļēji uz sauszemes upju krastos. Ķermeni klāj biezs, brūns apmatojums. Galva beidzas ar platu, plakanu knābi, ar kuru pīļknābis ūdenī ķer bezmugurkaulniekus. Pīļknābis ūdenī orientējas galvenokārt ar tausti. Taustes orgāns ir knābis, kura ādā sazarojas ļoti daudzi nervu gali. Peldot pīļknābja ausu atveres un acis klāj mati. Starp kāju pirkstiem ir peldplēves. Lielu laika daļu pīļknābis pavada alā, kuru rok krastā ārpus ūdens tā, lai ieeja alā būtu zem krasta nokares. Pavasarī mātīte veido speciālu alu ar midzeņa kameru. Te tā izdēj parasti divas ragvielas čaumalu klātas olas, kuras perē aptuveni desmit diennaktis. Mazuļi nāk pasaulē akli un kaili. Mātītei zīdekļu nav. Mazie pīļknābīši laiza mātes pavēderes vilnā izplūstošo pienu.

Ehidnas dzīvo uz sauszemes, ēd galvenokārt skudras un citus kukaiņus. Ehidnu ķermeni klāj adatas un cieti mati. Atšķirībā no pīļknābja ehidnas dēj vienu olu, kuru ievieto nelielā ādas krokā, kas atrodas uz vēdera (somā). No olas iznākušais mazulis somā uzturas tik ilgi, līdz uz tā ķermeņa parādās adatas.

Dzemdētājzīdītāji
Bezplacentāļi dzemdē vāji attīstītus mazuļus, kurus pēc tam iznēsā somā. Placenta tiem neizveidojas vai arī izveidojas ļoti vāji. Pie somaiņu kārtas pieder vilksomainis, lāčsomainis, dažādi ķenguri un citi somaiņi, kas izplatīti galvenokārt Austrālijā un tai tuvajās salās. Pazīstamākais no tiem ir sarkanais ķengurs. Ķenguri ir zāļainu un krūmiem apaugušu klajumu iemītnieki. To ķermeni sedz biezs apmatojums. Ķenguri pārvietojas ar lieliem lēcieniem, atsperoties ar spēcīgajām pakaļkājām. Miera stāvoklī ķenguri sēž, atbalstījušies uz spēcīgās astes, vai neveikli pārvietojas pa ganībām uz visām četrām kājām. Ķenguri ir zālēdāji. Tiem ir labi attīstīta dzirde un redze. Līdz divus metrus augstā sarkanā ķengura mātīte dzemdē mazuli valrieksta lielumā. Jaundzimušais ielien somā, ar muti satver piebriedušo zīdekli un paliek karājoties pie tā. Savelkot īpašus muskuļus, māte šļakstina tam mutē pienu.
lv.wikipedia.org

Zīdītāji (Mammalia)  latvijas.daba.lv

Kukaiņēdāji (Insectivora)
Sikspārņi (Chiroptera)
Plēsēji (Carnivora)
Airkāji (Planipennia) un vaļveidīgie (Cetacea)
Grauzēji (Rodentia)
Zaķveidīgie (Lagomorpha)
Pārnadži (Artiodactyla)

      Zīdītāji ir visaugstāk attīstītā dzīvnieku klase. Pasaulē zināmas apmēram 4000 sugas, Latvijas faunā pārstāvētas 8 kārtas (kukaiņēdāji, sikspārņi, zaķveidīgie, grauzēji, vaļveidīgie, airkāji, plēsēji un pārnadži). Latvijā sastopamas 63 sugas (reģistrētas vairāk nekā 70 sugas).

      Zīdītājiem ir liela un daudzveidīga saimnieciska, kā arī estētiska nozīme. Daudzi zīdītāji ir medību objekti, no tiem iegūst vērtīgas kažokādas. Tomēr zīdītāji ir arī daudzu infekcijas un parazitāru slimību pārnēsātāji, kas var būt bīstamas ne tikai citiem savvaļas dzīvniekiem, bet arī mājdzīvniekiem un arī cilvēkam.

Kukaiņēdāji (Insectivora)
      Kukaiņēdāji ir sīki vai vidēji lieli dzīvnieki. Tie ir senākā un primitīvākā zīdītāju kārta. Ķermeni klāj mīksts, samtains apmatojums jeb adatas (ežiem). Vairākums kukaiņēdāju ir aktīvi naktī, bet daļa – cauru diennakti. Daudziem ir muskusa dziedzeri, kam ir nozīme vairošanās laikā un pašaizsardzībā. Dzīvo galvenokārt uz sauszemes, tomēr dažiem ir amfībisks dzīvesveids. Pārtiek no kukaiņiem, bet uzturā nedaudz izmanto arī gliemjus, tārpus, citus sīkus bezmugurkaulniekus, kā arī augus. Pasaulē zināmas ~400 kukaiņēdāju sugas. Latvijā konstatētas 6 sugas. Brūnkrūtainais ezis (Erinaceus europeus) un lielais ūdenscirslis (Neomys fodiens) ir iekļauti Latvijas Sarkanās grāmatas attiecīgi 3. un 4. kategorijā. Parasts Latvijas faunas pārstāvis ir baltkrūtainais ezis (E. concolor) un Eiropas kurmis (Talpa europaea). Vēl pie mums sastopams meža cirslis (Sorex araneus), mazais cirslis (S. minutus). Vēl, iespējams, valsts dienvidaustrumdaļā varētu sastapt mazo baltzobcirsli (Crocidura suaveolens) un vidējo cirsli (Sorex caecutiens), jo Latvija ietilpst šīs sugas areālā.

 
Sikspārņi (Chiroptera)
      Sikspārņi ir vienīgā zīdītāju kārta, kuras pārstāvji pielāgojušies aktīvai lidošanai. Līdz ar to notikušas lielas adaptīvas izmaiņas ķermeņa uzbūvē. Sikspārņiem priekškājas pārveidojušās par spārniem. Spārnu virsmu veido lidplēve, ko balsta priekšējo ekstremitāšu augšdelms, apakšdelms un pirksti, kā arī pakaļējo ekstremitāšu augšstilbs, apakšstilbs un aste. Priekšējo ekstremitāšu pirmā pirksta galā atrodas ass nags, ar kura palīdzību sikspārnis var pieķerties pie dažādām virsmām. Sikspārņi aktīvi ir galvenokārt naktī un krēslas stundās. Vairākums (sīksikspārņi) lidojumā orientējas un medī galvenokārt uztverot paša radītos ultraskaņas signālus, kas atstarojas no nekustīgiem priekšmetiem vai kustīga medījuma (eholokācija). Savukārt dižsikspārņi orientējas un medī izmantojot tikai redzi. Sikspārņi pārtiek no augļiem, ziedputekšņiem, nektāra, kukaiņiem, sīkiem mugurkaulniekiem, kā arī sūc to asinis (asīnsūcējsikspārņi jeb vampīri). Latvijā sastopami tikai kukaiņēdāji sikspārņi. Parasti viņi kukaiņus ķer gaisā, bet dažu sugu sikspārņi spēj nolasīt kukaiņus, to kāpurus, kā arī zirnekļus no koku lapām, zariem vai augsnes. Savukārt ūdeņu naktssikspārnis (Myotis daubentoni) nolasa kukaiņus no ūdens virsas. Vairošanās periodā mātītes ēku bēniņos, ārsienu un jumtu spraugās, koku dobumos un putnu būros veido t. s. aukļkolonijas. Savukārt tēviņi dzīvo pa vienam vai veido nelielas vasaras kolonijas. Ziemā vai arī stipri pazeminoties temperatūrai ieslīgst letarģiskā miegā. Ziemo pagrabos un alās, kur samērā liels gaisa mitrums. Ziemošana iespējama arī malkas grēdās, koku dobumos un ēkās, tomēr Latvijā šāds ziemošanas veids nav pierādīts. No 15 Latvijā konstatētajām sikspārņu sugām pie mums ziemo 8 sugu sikspārņi, piemēram, brūnais garausainis (Plecotus auritus) un ziemeļu sikspārnis (Eptesicus nilssoni). Pārējās sugas, piemēram, Natūza sikspārnis (Pipistrellus nathusii) un rūsganais vakarsikspārnis (Nyctalus noctula) migrē uz ziemošanas vietām Rietumeiropā un Viduseiropā.

      Sikspārņi izplatīti visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Kārtā ~950 sugu. To iedala 2 apakškārtās – dižsikspārņos (Megachiroptera) un sīksikspārņos (Microchiroptera). Latvijā pārstāvēti tikai sīksikspārņi. Visbiežāk pie mums sastopams ir ūdeņu naktssikspārnis, ziemeļu sikspārnis, Natūza sikspārnis un brūnais garausainis. Astoņas sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā: 2. kategorijā – dīķu naktssikspārnis (Myotis dasycneme), 3. kategorijā – platausainais sikspārnis (Barbastella barbastellus), Branta naktssikspārnis (Myotis brandti), Naterera naktssikspārnis (Myotis nattereri), mazais vakarsikspārnis (Nyctalus leisleri), pundursikspārnis (Pipistrellus pipistrellus) un divkrāsainais sikspārnis (Vespertilio murinus), bet 4. kategorijā – bārdainais sikspārnis (Myotis mystacinus). Tikai vienu reizi rudens migrāciju laikā Latvijā konstatēti – platspārnu sikspārnis (Eptesicus serotinus) un lielais naktssikspārnis (Myotis myotis), kas ir vieni no Eiropas lielākajiem sikspārņiem.

    
Plēsēji (Carnivora)
      Šīs kārtas pārstāvji ir atšķirīgi ne tikai pēc izmēra, bet arī pēc dzīvesveida. Plēsēji galvenokārt ir gaļēdāji, piemēram, kaķi, bet daudzi ir visēdāji. Plaši augu barību lieto caunas un lāči. Plēsējiem ir labi attīstīti maņu orgāni, it īpaši oža un dzirde. Labi izveidotas arī ķīmisko, akustisko un vizuālo orgānu sistēmas, kas nodrošina un regulē īpatņu savstarpējos kontaktus, izturēšanos un telpisko orientāciju. Vairākums plēsēju ir monogāmi, bieži vien pāri saglabājas vairākus gadus. Dzīvo galvenokārt mežos. Latvijā konstatētas 14 plēsēju sugas (pasaulē zināmas ~235 sugas), kas pārstāv 4 dzimtas.

      No suņu (Canidae) dzimtas Latvijā konstatētas 3 sugas. Jenotsuns (Nyctereutes procyonides) kā vērtīgs kažokzvērs pie mums introducēts 1948. gadā, bet atsevišķi īpatņi pie mums ieklejoja no kaimiņteritorijām jau sākot ar 1943. gadu. Pateicoties lielai ekoloģiskai valencei šī suga strauji izplatījās. Tāpēc tagad jenotsuns var nodarīt ievērojamu ļaunumu, iznīcinot uz zemes ligzdojošo putnu olas un mazuļus, kā arī izplatot trakumsērgu. Labi pazīstami plēsēji ir vilki (Canis lupus) un rudās lapsas (Vulpes vulpes).

      Lāču (Ursidae) dzimtu pārstāv brūnais lācis (Ursus arctos). Šī suga ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā. 19. un 20. gadsimta mijā plašu meža masīvu izciršanas rezultātā lācis bija izzudis no Latvijas teritorijas. Tikai 20. gadsimta 70. gados atsākās dzīvnieku regulāra ieceļošana no Igaunijas teritorijas. Pēdējā laikā pie mums uzturas vairāki desmiti īpatņu.

      Arī kaķu (Felidae) dzimtu pārstāv tikai viena suga – Eirāzijas lūsis (Lynx lynx).

      Lielākā dzimta ir sermuļu (caunu) (Mustelidae) dzimta. Pie mums konstatētas 9 sugas. 3 no tām – ūdrs (Lutra lutra), akmens cauna (Martes foina) un sermulis (Mustela erminea) ir iekļautas LSG 4. kategorijā, bet Eiropas ūdele (Mustela lutreola) – 1. kategorijā. Strīdīgs jautājums ir par tiņa jeb āmrijas (Gulo gulo) iekļaušanu Latvijas faunas sarakstā. Pēdējie tiņi Latvijas teritorijā nošauti 19. gadsimta 70. gados. Pēc 100 gadu ilga starplaika 1973. un 1974. gadā viens tinis redzēts Talsu MRS teritorijā.

 
Airkāji (Planipennia) un vaļveidīgie (Cetacea)
      Pie mūsu republikas faunas var pieskaitīt arī Baltijas jūrā sastopamos zīdītājus – roņus (airkāji (Planipennia)), vaļus, jūrascūkas un delfīnus (vaļveidīgie (Cetacea)), kas šad tad ieklejo piekrastes ūdeņos.

      No roņu (Phocidae) dzimtas Latvijas piekrastē var sastapt 3 sugas – pelēko roni (Halichoerus grypus), pogaino roni (Phoca hispida) un plankumaino roni (Ph. vitulina). Pirmās divas sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā attiecīgi 3. un 1. kategorijā. Savukārt cūkdelfīns (Phocoena phocoena) iekļauts LSG 0. kategorijā. Šī suga agrāk bija samērā izplatīta Kurzemes piekrastē. Pēdējais cūkdelfīns atrasts noslīcis tīklā Rojas piekrastē 1974. gadā.

     
Grauzēji (Rodentia)
      Grauzēji ir sugām bagātākā Latvijas zīdītāju kārta. Konstatēta 21 suga (pasaulē ~1600 sugas (apmēram puse no visām zīdītāju sugām)). Tie ir sīki un vidēji lieli, morfoloģiski daudzveidīgi dzīvnieki. Grauzējiem ir liela nozīme gan dabā, gan cilvēka dzīvē. Patērējot samērā daudz augu barības, tie sekmē strauju enerģijas transformāciju un biogēno vielu apriti konkrētajās ekosistēmās. Grauzēji ir daudzu plēsīgo putnu un zīdītāju barība. Daži ir vērtīgi kažokzvēri. Daudzas sugas toties var nodarīt ievērojamus zaudējumus augkopībā, gan veģetācijas periodā, gan uzglabāšanas laikā noliktavās. Daļa grauzēju sugu ir epidemioloģiski bīstami, jo kopā ar savu ektoparazītu faunu piedalās vairāku cilvēka un dzīvnieku slimību dabisko perēkļu uzturēšanā un izplatīšanā.

      Lielākais Latvijas grauzējs ir bebrs (Castor fiber). Senāk (līdz 18. gadsimtam) bebrs bija plaši izplatīts, tomēr vēlāk tika nesaudzīgi izmedīts un jau 19. gadsimta beigās pilnīgi izskausts. Sākot ar 1927. gadu, kad 2 bebru pārus ieveda no Norvēģijas un palaida Stendes upē, Latvijā tika veikta bebra reintrodukcija. Tagad bebri ir izplatījušies pa visu Latviju.

      Interesanti grauzēji ir susuri (susuru (Myoxidae) dzimta). Šie vidēji lielie grauzēji pārtiek no augļiem, sēklām un kukaiņiem. Viņiem raksturīga ziemas vai vasaras guļa. Visas 4 Latvijā sastopamās sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā – lielais susuris (Myoxus glis) 1. kategorijā, bet meža susuris (Dryomys nitedula), dārza susuris (Eliomys quercinus) un mazais susuris (Muscardinus avellanarius) – 3. kategorijā.

      LSG 1. kategorijā iekļauta arī lidvāvere (Pteromys volans). Šī suga 19. gs. bija samērā bieži sastopama. Savukārt 20. gs. 90. gados konstatēta tikai 4 mežniecībās. Tam par iemeslu ir mežsaimniecības intensifikācija, mežaudžu koku sastāva un vecuma struktūras izmaiņas. Lidvāvere pieder lidvāveru (Petauristidae) dzimtai.

      Bez jau minētajām dzimtām Latvijā pārstāvētas arī peļu (Muridae, 7 sugas), kāmju (Cricetidae, 6 sugas), vāveru (Sciuridae, 1 suga) un māņlēcējpeļu (Zapodidae, 1 suga – meža sicista (Sicista betulina) – iekļauta LSG 3. kategorijā) dzimtas.

 
Zaķveidīgie (Lagomorpha)
      Zaķveidīgie ir grauzējiem līdzīgi dzīvnieki. To apmatojumam ir izteikts sezonas dimorfisms. Raksturīgas garas ausis un īsa aste (ļipa). Latvijā kārta pārstāvēta tikai ar zaķu (Leporidae) dzimtu. Latvijā sastopamas 2 sugas (pasaulē ~65 sugas).

      Samērā jauns Latvijas faunas elements ir pelēkais zaķis (Lepus europaeus), kas tagadējā Latvijas teritorijā ieceļojis tikai 17. gadsimtā. Tomēr pēdējo gadsimtu laikā pelēkais zaķis kļuvis par dominējošo sugu. Otra pie mums sastopamā suga ir baltais zaķis (L. timidus). Pelēkajam zaķim visos gadalaikos apmatojumam ir brūngana nokrāsa, bet baltajam zaķim – apmatojums ziemā viscaur balts.

 
Pārnadži (Artiodactyla)
      Pie pārnadžu kārtas pieder vidēji lieli un lieli sauszemes dzīvnieki. Pārsvarā visiem labi pazīstami dzīvnieki. Latvijā sastopamas 4 sugas – meža cūka (Sus scrofa), alnis (Alces alces), staltbriedis (Cervus elaphus) un stirna (Capreolus capreolus).

      Latvijas teritorijā kādreiz dzīvojušas 2 vēršu apakšdzimtas lielākās sugas – nu jau izmirušais taurs (Bos primigenius) un sumbrs (Bison bonasus). Sumbrs te bija sastopams vēl līdz 13. gadsimtam. Sākot ar 18. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam Latvijā tika introducēts un vairākos briežu dārzos turēts dambriedis (Cervus dama). Izkļūstot savvaļā dambriedis Kurzemē nelielā skaitā saglabājās līdz 1937. gadam. 20. gs. 70. gadu vidū vairākus desmitus īpatņu izlaida arī Dzelzāmura mežniecībā, bet ziņu par sekmīgu introdukciju savvaļā nav.
latvijas.daba.lv