Zaķi

Zaķi (Lepus)

Zaķi (Lepus) ir zaķu dzimtas (Leporidae) ģints, kas apvieno 32 sugas. Tās ir sastopamas Āfrikā, Eirāzijā, Ziemeļamerikā un Japānas salās. Divas zaķu ģints sugas dzīvo Latvijā — pelēkais zaķis (Lepus europaeus) un baltais zaķis (Lepus timidus). Pasaulē šie dzīvnieki tiek medīti galvenokārt kā kažokzvēri.

Izskats un īpašības
Zaķi ir mazi un vidēji lieli zīdītāji, tiem ir raksturīgas garas ausis un pagarinātas pakaļkājas. Visgarākās ausis ģintī ir tuksnesī dzīvojošam antilopzaķim (Lepus alleni), tās ir apmēram 14—17 cm garas. Ausis antilopzaķim ne tikai kalpo kā dzirdes orgāns, bet tā lielā virsma palīdz zaķim atdzesēties karstajā tuksneša vidē. Lielākā daļa informācijas avotu kā lielāko zaķu ģints dzīvnieku savvaļā min plaši izplatīto pelēko zaķi (Lepus europaeus), kura ķermeņa garums ir 52—60 cm un svars 3—5 kg. Tomēr par to smagāks ir Aļaskas zaķis (Lepus othus), kura ķermeņa garums ir 50—60 cm, svars ir 3,2—6,5 kg. Liels zaķis ir arī polārzaķis (Lepus arcticus), kura svars ir 4—5 kg. Mazākais ģintī ir Amerikas baltais zaķis (Lepus americanus), kura ķermeņa garums ir 36—52 cm, vidējais svars 1,3 kg. Visām sugām ir raksturīgs pelēkbrūns vai sarkanbrūns matojums, daļai ziemeļos dzīvojošo sugu kažoks ziemā kļūst balts.

Visi zaķi ļoti ātri skrien, dažas sugas pārsvarā pārvietojas skrienot atšķirībā no trušiem, kuri skrien tikai nepieciešamības gadījumā. Zaķi garās distancēs spēj ilgstoši uzturēt ātrumu 50 km/h. Piemēram, pelēkais zaķis var skriet ar ātrumu 56 km/h, Amerikas tuksnešu zaķis (Lepus californicus) sasniedz ātrumu 64 km/h, toties rekordists ir Kāpzemes zaķis (Lepus capensis), kurš īsā distancē spēj sasniegt ātrumu 77 km/h. Zaķi ne tikai labi skrien, tie arī ļoti labi lec no vietas, piemēram, Amerikas tuksnešu zaķis no vietas var aizlēkt 3 metrus.

Kopumā zaķi ir uzmanīgi dzīvnieki un cenšas slēpties no visiem, aktivizējoties tumsas aizsegā. Tomēr uzvedība pavasarī izmainās un zaķus var novērot arī dienas laikā, tēviņiem vienam ar otru cīkstoties un nostiprinot dominanci un tiesības pāroties.

Atšķirības no trušiem
Zaķi atšķirībā no trušiem neslēpj savus jaundzimušos alās zem zemes, bet migai tiek piemeklēta dabīga iedobe zemē, paslēpta garā zālē. Zaķēni līdz ar to piedzimst uzreiz ar biezu kažociņu un ar atvērtām acīm, un drīz pēc piedzimšanas spēj skriet. Salīdzinoši trušiem mazuļi piedzimst akli, kurli un ar plānu matojumu. Visi truši, izņemot baltastes trušus dzīvo zem zemes alu sistēmā, bet zaķi un baltastes truši slēpjas virszemes migās, kā arī šie dzīvnieki ir vienpatņi. Zaķi vidēji ir lielāki nekā truši, to ausis ir garākas un to kažoku matojums ir jaukts ar melnām spalviņām. Zaķi nekad nav bijuši domesticēti, toties no savvaļas trušiem ir selekcionēti mājas truši. Arī ģenētiski abas grupas atšķiras: zaķiem ir 48 hromosomas, trušiem 44 hromosomas. Abu dzīvnieku grupu barība ir līdzīga.
lv.wikipedia.org

Zaķu dzimta (Leporidae) ir zaķveidīgo kārtas (Lagomorpha) maza auguma zīdītāju (Mammalia) dzimta, kas apvieno zaķus un trušus. Zaķu dzimtā ir 62 sugas, kas sistematizētas 11 ģintīs.

Zinātniskais nosaukums ir atvasināts no latīņu vārda lepus, kas latviski nozīmē zaķis. Visas zaķu dzimtas ģintis, izņemot zaķu ģints (Lepus), aptver dažādu sugu trušus. Tomēr ir daži izņēmumi, piemēram, hispīdu trusis (Caprolagus hispidus) tiek saukts reizēm par zaķi, vai klinšu trušus (Pronolagus) sauc arī par klinšu zaķiem.

Zaķu dzimtas dzīvnieki ir sastopami visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. To dabīgais izplatības areāls neattiecas arī uz Okeāniju un Dienvidamerikas dienvidu daļu. Piemēram, trušu introducēšana Austrālijā ir radījusi milzīgu postu Austrālijas dabai, jo šajā kontinentā trusim nav dabīgo ienaidnieku.

Latvijā ir sastopamas 2 sugas: pelēkais zaķis (Lepus europaeus), kas Latvijas teritorijā ieceļoja tikai 17. gadsimtā, un baltais zaķis (Lepus timidus). Tomēr pēdējo gadsimtu laikā pelēkais zaķis kļuvis par dominējošo sugu.

Izskats un īpašības
Zaķu dzimtas dzīvnieki ir maza vai vidēja auguma, kas piemērojušies ātrai skriešanai, izmantojot lēkšanu. Tiem ir garas pakaļkājas, un katrai pakaļkājas pēdai ir 4 pirksti. Priekškājas ir krietni īsākas nekā pakaļkājas, un tām ir 5 pirksti. Zoles visām kājām ir matotas, kas skrienot uzlabo pēdu labāku saķeri ar pamatni. Zaķu dzimtas dzīvniekiem ir gari un spēcīgi nagi, kā arī garas un kustīgas ausis. Tiem ir ļoti laba dzirde. Acis ir lielas, un tie ļoti labi redz tumsā, kas liecina, ka pirmkārt zaķu dzimtas dzīvnieki ir nakts un krēslas dzīvnieki. Toties aste tiem ir īsas. Apmatojums ir biezs, mīksts, tā krāsa galvenokārt ir pelēka, brūna, iedzeltena, bet dažkārt balta.

Mazākais zaķu dzimtā no savvaļas dzīvniekiem ir pundurtrusis (Brachylagus idahoensis), kura ķermeņa garums ir 25 - 29 cm un svars 300 g. Bet lielākais savvaļā ir pelēkais zaķis (Lepus europaeus), kura ķermenis ir 50 - 76 cm un svars 2,5 - 5 kg. Cilvēki ir selekcionējuši mājas truša šķirnes, kas ir gan ļoti mazas, gan ļoti lielas. Pasaules lielākā mājas truša garums ir 1,29 m, bet mazākais ir Nīderlandes pundurtrusis, kas pēc šķirnes standartiem nedrīkst būt smagāks par 1,13 kg.

Gan zaķi, gan truši ir zālēdāji, kas barojas ar dažādiem augiem, apām, atvasēm, zariem, dzinumiem, augļiem un sēklām. Dažas zaķu sugas ziemas periodā barojas arī ar maitas gaļu. Barība gremošanas sistēmai iziet cauri 2x. Pirmo reizi tā tiek izdalīta kā mīkstas, zaļas spiras, kuras tiek apēstas vēlreiz un barība tiek sagremota pilnībā. Pēc otrās reizes tā izdalās kā cietas un tumšas spiras. Tāpat kā grauzējiem zaķu dzimtas dzīvniekiem ir spēcīgi un asi 4 priekžzobi (2 augšā un 2 apakšā), kas aug visu mūžu. Augšžoklī blakus centrālajiem priekšzobiem ir vēl divi priekšzobi, kas aktīvi piedalās barības graušanā un arī šie zobi aug visu mūžu. Zaķu dzimtas sugām nav ilkņu tāpat kā grauzējiem, bet tām ir vairāk dzerokļu.
lv.wikipedia.org/wiki/Zaķu_dzimta