Vējdzirnavas

Vējdzirnavas ir dzirnavas, kuras veic darbu, izmantojot vēja enerģiju. Vējdzirnavās visbiežāk tiek malti graudi vai sūknēts ūdens.

Vēja dzītais rats sastāv no ass un vairākiem uz visām pusēm ejošiem, precīzi sabalansētiem spārniem jeb burām. Ja vējš pūš uz spārniem, rats sāk griezties un līdz ar to griež vārpstu. Šo griezes spēku ar zobratu palīdzību no vārpstas novada uz darbu veicošo mehānisma daļām.

Vējdzirnavas plaši sāka izplatīties 12. gadsimtā. Vienas no pirmajām bija tā sauktās vācu dzirnavas, kuras veidoja vertikāls stabs un tā augšdaļā bija nostiprināta kustīga rata vārpsta, kas vēja ratu allaž pagrieza pret vēju. Pavisam savādākas bija tā sauktās dāņu dzirnavas. Tām vēja rata vārpsta bija nekustīgi piestiprināta pie torņa, kas griezās ap savu asi. Vācu dzirnavu jauda bija no diviem līdz astoņiem zirgspēkiem, bet dāņu tipa dzirnavām – no sešiem līdz četrpadsmit zirgspēkiem. Taču puse no jaudas bija jāpatērē pašu dzirnavu pagriešanai, tāpēc tie bija visai neefektīvi mehānismi un plašu izplatību neguva, līdz 18. gadsimtā izgudroja tvaika dzinēju. Izņēmums bija Nīderlande, kur jau tad bija ap 8000 vējdzirnavu.

lv.wikipedia.org