Vilki (Canis lupus L.)

Pelēkais vilks (Canis lupus)

Pelēkajam vilkam (Canis lupus) šobrīd ir apmēram 50 pasugas, no kurām ir aprakstītas 39 pasugas, ieskaitot mājas suni un dingo. Bāzes pasuga ir Eirāzijas pelēkais vilks (Canis lupus lupus). Vilku sistemātika nav nobeigta, un var tikt laika gaitā mainīta un precizēta. Ir vilku veidi, kurus pēdējā laikā uzskata par atsevišķām sugām, lai gan vēl nesen tās tika uzskatītas par pelēkā vilka pasugām, kā sarkanais vilks (Canis rufus), Indijas vilks (Canis pallipes), Himalaju vilks (Canis himalayensis), Etiopijas vilks (Canis simensis) un Austrumu vilks (Canis lycaon)
lv.wikipedia.org


Vilks (Canis lupus L.) ir raksturīgs Latvijas faunas dzīvnieks, kurš šajā teritorijā parādījies jau pēcledus laikmetā (Ozols,1998).

Attieksme pret šo plēsēju visos laikos ir bijusi ļoti dažāda – vieni to ir godājuši kā gudru un spēcīgu dzīvnieku, citi – nīduši un uzskatījuši par konkurentu medībās. Cilvēku negatīvo attieksmi pastiprināja vilku uzbrukumi mājdzīvniekiem, kā arī ik pa laikam notiekošie uzbrukumi cilvēkiem.

Latvijā vilku skaits ir bijis ļoti svārstīgs – no pāris desmitiem līdz pat tūkstotim indivīdu (Ozoliņš, Andersone, 2000). Pieaugot vilku skaitam, saasinājās cilvēku negatīvā nostāja un vilki tika uzskatīti par kaitīgiem dzīvniekiem. Līdz ar to no deviņdesmito gadu vidus šo plēsēju skaits Latvijā ir sācis samazināties.

Mūsdienās vilku atzīst par nozīmīgu ekosistēmas sastāvdaļu. Tas ir ierakstīts Bernes konvencijā un pieminēts Eiropas Padomes direktīvā par dabisko biotopu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (Ozoliņš, Andersone, 2000).

Tādēļ būtu nepieciešams apzināt vilku stāvokli Latvijā, izpētīt populācijas blīvumu, teritoriju lielumu un citus ar sugas bioloģiju saistītos jautājumus, lai varētu nodrošināt vilku populācijas apsaimniekošanu, ieviest izmaiņas medību likumos, noteikt pieļaujamo medību limitu, kā arī veicinātu sabiedrības informēšanu, izglītošanu un attieksmes maiņu pret šiem plēsējiem.

Ārējais izskats:
Vilks ir lielākais suņu dzimtas (Canidae) pārstāvis (Ozoliņš, Andersone, 2000). Dzīvniekam ir spēcīgs ķermenis, augsts skausts un relatīvi garas kājas. Aste vilkam parasti ir nolaista. Apmatojuma pamatkrāsa ir pelēka, reizēm ar rūsganu nokrāsu (Ozols, 1998). Purna un kakla apakšdaļa, kā arī pavēdere parasti ir gaišāka. Uz muguras un priekšķepām var būt tumšas svītras (Ozoliņš, Andersone, 2000).

Ķermeņa garums sasniedz 160 cm, skausta augstums līdz 1m (Ozoliņš, Andersone, 2000). Dzīvnieka astes garums – 30 – 55 cm. Ķermeņa masa – 27 – 67 kg (Ozols, 1998).

Vilks visbiežāk pārvietojas rikšojot. Galvu tur nedaudz nolaistu un pagrieztu uz vienu pusi. Sniegā, pārvietojoties taisnā virzienā, soļo vai rikšo cits aiz cita (Ozoliņš u.c., 2001). Vilks var attīstīt ātrumu līdz 40 – 50 km/h (Ozoliņš, Andersone, 2000).

Šiem plēsējiem ir labi attīstīta oža un dzirde (Tauriņš, 1984).

Pazīmes dabā:
Vilki ir piesardzīgi dzīvnieki un to tieša novērošana dabā ir reti iespējama, tādēļ par sugas klātbūtni ir vieglāk spriest pēc netiešām pazīmēm – pēdu nospiedumiem, ekskrementiem, teritoriju iezīmēm, gaudošanas (Ozoliņš, Andersone, 2000). Retāk ir atrodami vilku midzeņi un barības atliekas.

Pēdu nospiedumiir garenāki nekā sunim. Priekškāju nospiedumu garums – 8,5 – 13,5 cm, platums – 8 – 12 cm. Pakaļkāju nospiedumu garums – 7,5 – 12 cm, platums – 6,5 – 10 cm. Soļojot un rikšojot parasti saglabājas tikai pakaļkāju nospiedumi, jo pārvietojoties vilks liek pēdu pēdā (Ozoliņš u.c., 2001).

Pierādījums vilku klātbūtnei ir to ekskrementi, kas parasti atrodami uz zvēru takām, meža ceļiem, nelielās laucītēs (Ozoliņš u.c., 2001). Ekskrementi ir velteniski, parasti melni vai tumši pelēki. Saturā var būt zvēru mati, kaulu gabaliņi, arī putnu spalvas, vasarā – meža ogu mizas un sēklas (Ozoliņš u.c., 2001).

Par vilku esamību liecina arī teritorijas iezīmes – dzīvnieku sakasītas smiltis, parasti pie urinēšanas un defekācijas vietām (Ozoliņš, Andersone, 2000).

Vilku klātbūtni apliecina arī to gaudošana (Ozoliņš, Andersone, 2000).. Tādējādi dzīvnieki sazinās savā starpā.

Dzīvesvieta:
Vilks ir tipiska eiritopa suga, kuras areāls aptver ne tikai meža zonu, bet arī tundru, stepi, tuksnešus (Ozoliņš, Andersone, 2000). Vilks ir ekoloģiski plastisks dzīvnieks un spēj izdzīvot arī cilvēku pārmainītā vidē, veidojot sinantropu vilku populācijas.

Midzeņus parasti ierīko meža nostūros, purvu malās vai pie upēm, jo vilkiem ir svarīgs ūdens tuvums. Dzīvesvietas izvēli ietekmē arī pieejamais barības daudzums (Tauriņš, 1984).

Latvijā vilku galvenais biotops ir mežs (Ozoliņš, Andersone, 2000). Vilki ir sastopami arī purvos, kur tie apmetas minerālaugsnes saliņās.

Barošanās:
Vilks ir tipisks gaļēdājs, taču vasaras periodā var pārtikt arī no augu barības (Tauriņš, 1984). Būdams oportunistisks plēsējs, vilks izmanto visvieglāk pieejamo barību, kas ir sastopama vislielākajā skaitā (Ozoliņš, Andersone, 2000).

Galvenais vilku barības objekts Latvijā ir savvaļas pārnadži – staltbriedis, stirna, mežacūka un alnis. Barības sastāvs sezonāli mainās, vasarā pieaug putnu, bebru, sīko zīdītāju, kukaiņu, ogu un augļu īpatsvars (Ozoliņš, Andersone, 2000).

Ganību periodā vilki nereti uzbrūk mājdzīvniekiem – aitām, teļiem, kazām, suņiem (Ozols, 1998).

Diennakts aktivitātes:
Intensīvas vajāšanas rezultātā vilka diennakts aktivitāte ir mainījusies un tas ir kļuvis par krēslas un nakts dzīvnieku (Ozoliņš, Andersone, 2000). Dzīvnieks var būt aktīvs dienā vietās, kur to nemedī, kā arī riesta laikā un barības trūkuma gadījumā mazuļu barošanas laikā (Павлов, 1990).

Medībās dodas pārsvarā naktīs un krēslas stundās, bet dienas pavada slēptuvēs. Diennakts laikā vilks var veikt 20 – 40 km lielus pārgājienus (Tauriņš, 1984).

Vairošanās:
Vilks ir monogāms dzīvnieks, kurš vairojas reizi gadā. Dzimumgatavību jaunie vilki sasniedz otrajā vai trešajā dzīves gadā (Tauriņš, 1984). Riesta periods ir no janvāra beigām līdz marta sākumam. Mazuļi piedzimst aprīļa beigās - maijā (Ozols, 1998). Grūsnība ilgst 62 – 75 dienas (Соколов, 1989). Metienā var būt 1 –12, parasti 4 – 6 mazuļi.

Vilkam raksturīga ātra populācijas atjaunošanās spēja, tomēr ir augsta kucēnu mirstība – 50% aiziet bojā līdz 3 mēnešu vecumam, 65% - līdz gada vecumam (Ozoliņš, Andersone, 2000).

Populāciju struktūra:
Vairošanās un mazuļu audzēšanas laikā vilki dzīvo kā nometnieki. Ziemā tie veido barus, kas parasti sastāv no vienas ģimenes locekļiem, retāk apvienojot vairākas ģimenes (Tauriņš, 1984). Parasti baru veido vecāku pāris, jaunie dzīvnieki un daži pērnā gada vilki (Andersone, 1998). Latvijā vilku barā ir vidēji 5,7 indivīdi (Ozoliņš, Andersone, 2000).

Katram baram ir sava teritorija, ko dzīvnieki iezīmē ar urīnu vai ekskrementiem un aizsargā no kaimiņu bariem. Teritorijas lielums svārstās robežās no 30 – 1000 km² (Ozoliņš, Andersone, 2000).

Populācijās tēviņu parasti ir nedaudz vairāk nekā mātīšu. Mātītēm ir lielāka dabiskā mirstība, savukārt tēviņus biežāk nomedī (Andersone, 1998).

Uzvedība:
Vilki ir sabiedriski dzīvnieki. To barā pastāv stingri noteikta hierarhiska kārtība (Tauriņš, 1982). Katrs dzīvnieks barā ieņem noteiktu hierarhisku stāvokli. Barā parasti ir paaugstināta agresivitāte, no kā visbiežāk cieš zemāka ranga īpatņi (Tauriņš, 1984). Dominējošais tēviņš un mātīte veido α – pāri. Parasti vairojas augstāka ranga dzīvnieki, turklāt tas vairāk attiecas uz mātītēm. α – tēviņš var arī nevairoties, tomēr saglabājot savu dominanto statusu (Бибиков, 1985).

Vilkiem ir augsti attīstīta psihe un komunikācijas spējas. Baros pastāv vairāki komunikāciju veidi: vizuālā (mīmika, poza), smaržu un akustiskā komunikācija (Бибиков, 1985).

Skaits un izplatība:
Latvijā vilks parādījās jau pēcledus laikmetā un bijis sastopams visu laiku. Skaita maksimumu sasniedzis 18. gs un 19. gs. sākumā (Ozols, 1998). 20. gs vilku skaits bijis svārstīgs. Tas pieauga pēc Pirmā pasaules kara, bet turpmāko 20 gadu laikā vilks tika gandrīz iznīcināts (Ozoliņš, Andersone, 2000). Otrā pasaules kara laikā vilku skaits atkal pieauga, bet 1960. gados to skaita kontrole pastiprinājās un tika reģistrēts mazs plēsēju skaits. 1970. gados populācija sāka atjaunoties. 1993. gadā uzskaitīti 537, 1994. – 685, 1997. – 997 vilki (Ozols, 1998). Pēdējos gados populācijā atkal novērota lejupslīde (Ozoliņš, Andersone, 2000).

Latvijā vilks izplatīts visā teritorijā, izņemot Rīgas jūras līča austrumu piekrasti (Ozols, 1998). Iezīmējas divas teritorijas ar augstu dzīvnieku blīvumu – Ziemeļkurzeme un Latgale (Ozoliņš, Andersone, 2000).

Dabiskie ienaidnieki un konkurenti:
Dabisko ienaidnieku vilkiem gandrīz nav. Tiem var uzbrukt lāči, taču Latvijā to skaits ir niecīgs. Vilks var iet bojā medījot lielos pārnadžus (Ozoliņš, Andersone, 2000).

Barības konkurenti var būt citi plēsēji – lūsis, lācis, tinis. Latvijā vienīgais nopietnais konkurents ir lūsis, jo arī tā barības objekts ir pārnadži. Tomēr lūsim ir šaurāka barošanās specializācija un atšķirīga biotopu izvēle (Ozoliņš, Andersone, 2000).

Slimības:
Vilks var pārnēsāt trakumsērgu, helmintozes, trihinelozi (Tauriņš, 1984). Latvijā no 1987. līdz 1998. gadam konstatēti 10 trakumsērgas gadījumi (Ozoliņš, Andersone, 2000).

Medības:
Medības ir nozīmīgākais vilku skaitu ierobežojošais faktors. Neierobežoto medību pamatā ir mednieku skatījums uz vilku kā uz konkurentu. Vilki dod arī lieliskas trofejas, turklāt Latvijas vilku trofejas tiek augstu novērtētas (Ozoliņš, Andersone, 2000).

Pastāv uzskats, ka nomedīšanas procents, pie kura dzīvnieku skaits sāk samazināties, vilkam ir 30 – 40% (Ozoliņš, Andersone, 2000). Iespējams, ka medības nelabvēlīgi ietekmē populācijas vecuma un dzimuma struktūru. Turklāt, ja tiek nomedīta mātīte, kāmēr mazuļi vēl pārtiek no piena, arī tie aiziet bojā (Gaross, 1991).

Uzbrukumi mājdzīvniekiem:
Būdams plēsējs, vilks negatīvi ietekmē lopkopību un ir izpelnījies lauksaimnieku naidīgo attieksmi. Parasti vilks noplosa lopus to ganību laikā. Visvairāk no uzbrukumiem cieš aitas un kazas, kuras praktiski neprot aizstāvēties (Andersone, 1998). Suņi visbiežāk tiek saplosīti ziemā (Tauriņš, 1984). Parasti vilki uzbrūk ganībās nepieskatītiem, kā arī piesietiem mājdzīvniekiem (Ozoliņš, 2001).

Jūnijā vilki uzbrūk mājlopiem iespējams tādēļ, lai vieglāk iegūtu medījumu mazuļu barošanai. Savukārt augusta beigās notikušie uzbrukumi var liecināt par jauno vilcēnu apmācību medību iemaņās (Andersone, 1998).

raksti.daba.lv