Varavīksne

Varavīksne ir optiska parādība atmosfērā, kuru rada Saules staru laušana un atstarošana krītošos lietus pilienos. Tā parādās iepretim Saulei uz mākoņu fona, kad līst.

Varavīksnes loks pāri debesjumam ir viens no krāšņākajiem dabas skatiem. Krāšņā loka ārējā mala ir sarkana, leņķis 42°, turpretī iekšējā — violeta. Pārējās krāsas izvietojušās atbilstoši tā loka gammai.

Dažkārt var novērot blakus jeb sekundāro varavīksni ar pretēju krāsu izvietojumu. Tā rodas, kad saules gaismas stari atstarojas lietus pilienā divas reizes.

Parasti varavīksne nav lielāka par pusloku, vienīgi brīvā atmosfērā (no lidmašīnas vai gaisa balona) un kalnos var novērot gandrīz pilna apļa varavīksni. Savukārt miglas slānī novērojama balta varavīksne.

Varavīksnes centrs vienmēr atrodas uz taisnes, kas iet caur Sauli (Mēnesi) un novērotāja aci, pie tam, pretējā virzienā no saules, tādējādi vienlaicīgi redzēt sauli un varavīksni nav iespējams. Novērotājam uz zemes varavīksne parasti izskatās kā apkārtnes daļa, jo augstāk novērotājs atrodas, jo pilnīgāka ir varavīksne.

Varavīksnes veidošanās
Lai ieraudzītu varavīksni, ir vajadzīga īpaša apstākļu sakritība. Saulei ir jābūt tieši aiz novērotāja un tā nedrīkst būt pārāk augstu virs horizonta. Varavīksne parādās tādā gadījumā, ja Saules augstums virs horizonta nav lielāks par 42°. Jo zemāk Saule, jo augstāk atrodas varavīksnes virsotne un, sekojoši, lielāka novērojama varavīksnes daļa. Sekundārā varavīksne var būt novērojama, ja Saules augstums virs horizonta nav lielāks par 53° un gaisma ir pietiekami spoža.

Pēc lietus gaisā vienmēr ir ūdens lāsītes, un varavīksne ir Saules gaismas atstarošanās šajos pilieniņos. Saules gaismas stari lūzt ieejot katrā lietus lāsē, pēc tam tie atstarojas no ūdens piliena iekšējās sieniņas un tad atkal iznāk ārpus piliena. Tādējādi gaismas stari nokļūst cilvēka acīs, un novērotājs redz visus starus atbilstoši to spektram - novērotājs redz loku, kas veido varavīksni.

Izveidojoties šai varavīksnei, novērotājam šķiet, ka visumā koncentrējas loks, kas veidojas no daudzkrāsainas gaismas pie tam sākumpunkts košajām gaismām vienmēr sākas aiz novērotāja muguras. Košā mēness naktī var redzēt mēness varavīksni. Tā kā cilvēka redze ir tāda, ka pie slikta apgaismojuma jūtīgas ir tikai redzes nūjiņas, tad cilvēks neuztver šo gaismu kā krāsainu. Tādēļ mēness varavīksne izskatās balta. Tomēr ar palielinātas ekspozīcijas fotogrāfiju palīdzību var redzēt, ka arī Mēness varavīksne ir krāsaina.

lv.wikipedia.org