Tilts

Tilts - no stingra materiāla veidota pāreja pār upi, strautu, aizu vai citu padziļinājumu zemes virsmā, kuru izmanto šī šķēršļa šķērsošanai ar kājām vai transportu. Bez tam tilts var kalpot kā pārvads cauruļvadiem vai akvedukts. Attiecīgi, kā tilts var kalpot pār šķērsli pārmests koka stumbrs, no zariem un koka gabaliem pīta iekārtā taka pār aizu vai gravu, gan arī nopietnas inženiertehniskas būves no monolītmateriāliem (skat. Vanšu tilts, Dienvidu tilts, Sultāna Mehmeda Iekarotāja tilts, Zelta vārtu tilts u.c.).

Vēsture
Rakstu avotos tiltus pirmo reizi piemin Senajā Ēģiptē, kur ap 3000 gadu p.m.ē. tiltu pār Nīlu licis uzbūvēt faraons Mesess. Par pirmo vēsturiski dokumentēto koka tiltu Latvijā var uzskatīt tiltu uz Āraišu ezerpili, kuru atklāja 1976. gadā arheoloģiskās ekspedīcijas laikā (tilts sastāvējis no pāļiem uz kuriem balstītas apaļkoku garensijas, virs kurām novietots apaļkoku tilta klājs). Āzijas un Dienvidamerikas kalnāju apvidos tradicionāli no senajiem laikiem līdz pat mūsu dienām izmantotas iekārtās sistēmas, kur troses tika veidotas no augu šķiedrām vai virvēm. Koku, kā tiltu būvmateriālu sāka izmantot pēc 800. gada p.m.ē. Persijā, Babilonijā (ir aprakstīts 200 m garš un 11 m plats tilts, kas tici uzbūvēts 783. gadā p.m.ē. pār Eifratas upi Babilonijā), Senajā Grieķijā, Senajā Romā un Senajā Ķīnā. Ievērojami tiltu būves inženiertehniskie risinājumi progresēja Senajā Romā, kur tiltu attīstību sekmēja militāro vajadzību nodrošināšana. Romieši, lai nodrošinātu armijas virzīšanos uz priekšu, 55. gadā p.m.ē. Jūlija Cēzara vadībā 10 dienu laikā uzbūvēja 12 m platu un 400 m garu tiltu pār Reinu, kuru vēlāk nosauca par "Cēzara tiltu". Tilta balstus veidoja slīpi iedzīti pāļi, kurus savienoja rīģeļi, virs kuriem izbūvēta brauktuves konstrukcija. Tiltu raksturoja vienkārši mezgli, augsta saliekamība un loģiski konstruktīvie risinājumi. Šādu tiltu trūkums bija ātra bojāšanās un vājā pretestība plūdiem un ledum. Viduslaiku periodā, līdz XV gadsimtam, būtiska tiltu konstrukciju attīstība nenotika līdz 1550. gadu gadu vidū itāļu arhitekts Andrea Palladio izstrādāja projektus tiltiem ar kopnes un loka laiduma konstrukcijām. Pēc Palladio projekta tika uzbūvēts tilts pār Brento upi, kur pirmo reizi tika pielietota atgāžņu sistēma (tilts ir saglabājies līdz mūsu dienām). XVIII gadsimtā sākās strauju tiltu būves attīstība un tika uzbūvēta vesela virkne tiltu ar 20 līdz 50 m gariem laidumiem (1797. gadā pēc Timotija Palmera projekta ASV pie Portsmutas, Masačūsetā tiekuzbūvēts tilts, kura galvenos laidumus veido trīs 80 m garas lokveida konstrukcijas). Pirmo tiltu pār Daugavu - Rīgas malā pretim Spilves pļavām, - uzbūvēja XVIII gadsimta sākumā, kad 1702. gadā, Ziemeļu kara laikā, Zviedrijas karalim Kārlim XII bija nepieciešams pārcelt pār Daugavu savu karaspēku (tiltu veidoja kopā sasietas laivas - satiksmei to lietoja tikai vasaras periodā bet ziemā to ņēma laukā un upes). XIX gadsimtā sākās apjumto tiltu attīstība ASV. Pirmo šāda tipa tiltu pēc T.Palmera projekta uzbūvēja 1806. gadā pār Šulkilas upi Filadelfijā: tiltu veidoja trīs nepārtrauktas sistēmas loki (50 + 64 + 50 m) - būvniecības komiteja nolēma pasargāt tilta konstrukcijas no lietus un virs lokiem izbūvēja jumtu. 1820. gadā Ņujorkā arhitekts Ithiels Tauns pirmo reizi tilta būvē pielietoja režģotās kopnes, kur kopņu garums sasniedza 70 m. Līdz XX gadsimta sākumam kā tiltu būves pamatmateriāls dominēja koks, ko veicināja zemās izmaksas, tomēr kokam kā būvmateriālam nebija īpaši liels kalpošanas laiks un to vajadzēja regulāri atjaunot. Tādēļ, samazinoties tērauda cenām un attīstoties dzelzsbetona ražošanai, koka tiltu pielietojums samazinājās, sākot ar XX gadsimtu tiltu konstrukcijās to sāka aizvietot vispirms tēraudu, bet vēlāk ar dzelzsbetonu.

www.lv.wikipedia.org