Sārtā ērika

Nosaukums radies no grieķu ereike – „lauzt” un tas izskaidro auga zariņu īpatnību: tie ir ļoti trausli un viegli lūst. Ēriku dzimta ir ļoti plaša. Savā galvenajā izplatības rajonā Dienvidāfrikā un Āfrikas kalnos aug vairāk kā 500 sugas. Arī pie mums Eiropā sastopamās 10 formas ir Dienvidāfrikas izcelsmes. Tie ir mūžzaļi krūmi.

Aprīlī un maijā pirmās ar saviem ziedu zvaniņiem mūs priecē sārtā ērika (E.carnea). Mūžzaļais krūmiņš sasniedz 18-25cm augstumu, 30-60cm platumu, lapojums ir mūžzaļš, adatveida, zari izplesti. Ziedi sīki, zvanveida, dažādās krāsās – no baltas līdz tumši purpursarkanai. Aug samērā lēni. Brīvā dabā sastopama Centrālajā un Dienvideiropā, no Alpiem līdz Dalmācijai. Sārtā ērika tiek kultivēta no 1763.gada. Rietumeiropā ērikas ir galvenā viršu dārzu un akmensdārzu sastāvdaļa. Viršu dārzu stādījumu pirmsākumi meklējami Anglijā, vēlāk tos sāka veidot Holandē un Beļģijā.

www.galantus.lv