Sprogainā zoss
Sprogainā jeb Sevastopoles zoss
Šīs zosis pasaulē ir ļoti iecienītas sava interesantā jeb, pareizāk sakot, brīnišķīgā izskata dēļ. Cēlušās viņas ir pie Donavas upes netālu no Melnās jūras un senāk viņas tika sauktas par Donavas zosīm. Anglijā viņas nonāca 1800. gadā.
Zostēviņa svars 5,7-7kg, bet zosenes – 4,5-6kg. Gadā izdēj 30-50 olas (februāris-jūnijs).
Zosis nav pārāk agresīvas un zosu mammas ir labas perētājas.
www.putnkopji.lv
Par zosi sauc daļu pīļu dzimtas (Anatidae) putnu. Izšķir "īstās zosis", kas pieder zosu ciltij (Anserini), un sugas, kuras ir pieņemts saukt par zosīm.
Daļa no pseidozosīm patiesībā ir pīles, piemēram, pundurzosis (Nettapus), kas pieder peldpīļu apakšdzimtai (Anatinae). Zosu apakšdzimtā (Anserinae) ir vēl divas ģintis, kas tiek sauktas par zosīm: Keipbarena zosis (Cereopsis) un aizvēsturiskās Jaunzēlandes zosis (Cnemiornis). Par zosīm tās ir nosauktas nosacīti. Iespējams, ka tās patiesībā pieder dižpīlēm vai arī tās būtu jāizdala jaunā apakšdzimtā. Šāda līdzīga apakšdzimta ir piešspārnu zosu apakšdzimta (Plectropterinae). Piešspārnu zoss (Plectropterus gambensis) tuvākie radinieki ir dižpīles un par zosi tiek saukta nosacīti, jo ir lielāka augumā kā parasti mēdz būt pīles.
Zosu cilts zosis ir vidēji lieli vai lieli putni. Kā citiem zosveidīgajiem tām ir gari, saplacinātas formas ķermeņi, īsas kājas un gari kakli. Tās ir lielākas par pīlēm, bet mazākas par gulbjiem. To pēdas ir pleznotas, bet dažām sugām peldplēve savieno pirkstus tikai daļēji, piemēram, uz sauszemes dzīvojošai Havaju zosij. Spēcīgajam knābim apakšdaļa ir plakana, augšdaļa salīdzinoši augstu velvēta ar saplacinātu knābja galu, kuram ir raksturīgs līkam nagam līdzīgs nobeigums. Knābja iekšpusē ir ūdens filtra plāksnītes, kas gar knābja ārējo malu izskatās kā zobi. Zoss spalvas ir īpaši ieeļļotas un ļoti labi atgrūž ūdeni. Spalvas zoss maina 1x gadā, šajā laikā zoss nespēj lidot.
Cilvēki gadsimtiem ilgi ir selkcionējuši mājas zosis. Rietumos mājas zoss ir selekcionēta no meža zoss (Anser anser), bet Āzijā mājas zosu selekcijai ir izmantota gulbju zoss (Anser cygnoides). Zosis tiek audzētas, lai iegūtu gaļu, spalvas un dūnas. Daudzām kultūrām zosu gaļa un aknas ir delikatese. Franču Foie gras (latviešu: treknas aknas) iegūst, nobarojot zosi ļoti treknu, zoss tiek barota piespiedu kārtā. Senākās ziņas par zosu aknu delikatesi nāk no Senās Ēģiptes, jau 2500 gadus pirms mūsu ēras ēģiptieši piespiedu veidā nobaroja zosis, lai iegūtu treknākas aknas. Daudzās valstīs zosis ir populārs medību putns.
Cilvēki ir iecienījuši arī zosu dūnas, tās ir ļoti mīkstas un gaisīgas. Tās izmanto spilveniem, segām, ziemas apģērbiem un citiem izstrādājumiem. Zosu dūnām piemīt izcilas siltumizolācijas īpašības, kā arī izstrādājumi, kas pildīti ar dūnām ir gaisīgi, viegli un elpojoši.
Zosis ir ilgdzīvotājas, visizturīgākās no mājputniem. Uzskata, ka produktīvas tās ir 4 vai 5 gadus.
Zosu audzēšana ir viena no visvienkāršākajām, jo tās neprasa lielus resursus. Ja pie mājas ir plaši lauki vai pat nelielas pļavas, Jūs varat droši iegādāties sev zosis, jo vasarā tās galvenokārt pārtiek no zāles. Vēlams, ka māju tuvumā ir kāda upe, ezers vai dīķis, jo zosis ļoti mīl mazgāties un veldzēties karstās vasarās. Ja šādu ūdenskrātuvju nav, derēs arī mākslīgi izveidotas vietas, kurās ūdens dziļums var būt pat tikai 0,5m.
Lasīt tālāk
