Spogulis

Spogulis ir virsma, kas labi atstaro gaismu.

Plakanu spoguli lieto, lai iegūtu ar priekšmetu vienlielu attēlu, vai arī, lai izmainītu gaismas plūsmas (gaismas staru) virzienu.
Plakanā spogulī attēls ir vienliels ar priekšmetu. Priekšmeta un attēla attālumi līdz spogulim ir vienādi.

Interesanti minēt, ka stikla spoguļi eksistēja jau 1500 gadus p. m. ē., bet metāla spoguļi acīmredzot bija radīti daudz agrāk. Tos galvenokārt izgatavoja no bronzas plāksnēm, kurām vienu no virsmām rūpīgi pulē.
 Spoguļu masveida ražošana sākās itāliešu renesanses laikā Venēcijā, kad alķīmiķu labratorijās tika izgudrota stikla pārklāšana ar dzīvsudraba amalgamu (alvas šķīdumu dzīvsudrabā). Spoguļu izgatavošanas metode tika turēta slepenībā.
 1840. gadā vācu ķīmiķis J. Lībigs atklāja metodi, kā uzklāt sudraba kārtu uz stikla. Pašreiz spoguļu izgatavošanai bez sudraba pārklājuma izmanto arī alumīnija pārklājumu. Pēc atstarotājvirsmas veida spoguļus iedala plakanos, paraboliskos, cilindriskos un sfēriskos spoguļos.

Paraboliskie, clindriskie un sfēriskie spoguļi ir ieliekti un izliekti. Dažiem spoguļiem atstarotājvirsma ir ārēja virsma , citiem atstarotājvirsma ir iekšēja virsma. Sadzīves vajadzībām vienmēr izmanto pirmo, bet optikas vajadzībām - otro spoguļu tipu. Daudzās optiskajās ierīcēs, piemēram, saulesbrillēs, lieto spoguļus, kuri daļēji atstaro un daļēji laiž cauri gaismu. Tādus spoguļus sauc par staru dalītājiem vai vienpusējiem spoguļiem. Tiem ir plāna, puscaurspīdīga atstarotājvirsma. Izraugoties atbilstošu atstarojošās metāla kārtas biezumu, var iegūt jebkuru atstarotās un caurizgājušās gaismas daudzumumu attiecību.

lv.wikipedia.org