Slokas iela 16, Rīga

Rīgā Slokas ielā 16 atrodas Rīgas lombarda nams celts 1908. gadā, arhitekts Vilhelms Romans Reslers.

Rīgas lombarda nams celts 1908. gadā pēc arhitekta V. R. Reslera projekta. 1910. gadā jaunceltajā namā sāka darboties Rīgas lombards, uz šejieni pārcēla arī lombarda Pārdaugavas nodaļu. No 1924. gada līdz 1928. gadam tur darbojās Pasta un telegrāfa virsvaldes sakaru un radioaparatūras galvenā darbnīca, kurā izgatavoja telefona aparātus un detektorradiouztvērējus (1927. gadā šajā uzņēmumā strādāja ~700 cilvēku; 1928. gadā darbnīcu pārcēla uz bijušās Uniona fabrikas telpām un no 1932. gada tā darbojās kā Valsts elektrotehniskā fabrika VEF). 20. gados namā Slokas ielā 16 izvietojās arī krājaizdevu sabiedrība "Rūķis", no 1931. gada tur Valsts arhīvs, tagad - Latvijas Valsts vēstures arhīvs.
www.zudusilatvija.lv

Ēkā atrodas:

LNA Latvijas Valsts vēstures arhīvs
Slokas iela 16, Rīga, LV - 1048
Tālrunis: 67613118
Fakss: 67612406
E-pasts: vestures.arhivs@arhivi.gov.lv
www.arhivi.lv

Lasītava
Slokas ielā 16
atvērta pirmdienās, otrdienās,
ceturtdienās, piektdienās  9.00–16.00
trešdienās  13.00–20.00
Mēneša pēdējā ceturtdienā lasītava slēgta

Latvijas Valsts vēstures arhīvs — 1919. gadā Latvijas Republikā izveidota zinātniski pētnieciska iestāde, kurā tiek uzglabāti, pētīti, restaurēti, kataloģizēti, un aprakstīti vēstures rakstītie avoti un dokumenti. Adrese: Rīgā, Slokas ielā 16.

Latvijas Republikas nodibināšana 1918. gadā bija priekšnoteikums dokumentālā mantojuma saglabāšanai un uzturēšanai valsts mēroga vienotā sistēmā. 1919. gada 29. augustā Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdē nolemj dibināt vēsturisku arhīvu. Jau 1. septembrī Rīgas pilī darbu uzsāka Latvijas vēsturiskais arhīvs.

1924. gada 7. novembrī Valsts prezidents izsludināja likumu "Par Valsts arhīvu". Arhīvu pārdēvēja par Latvijas Valsts arhīvu. Jaunais likums noteica atbrīvot arhīvu no uzraudzības funkcijas pār citiem valsts resoru un iestāžu arhīviem, pieņemt glabāšanā valsts , komunālo iestāžu dokumentāciju un privātos arhīvus, ar direktora atļauju izmantot arhivālijas zinātniskajos pētījumos. Saskaņā ar 1932. gada 1. jūnija izmaiņām likumā "Par valsts arhīvu", arhīvā nodeva ne tikai valsts iestāžu dokumentus, bet arī pašpārvaldes iestāžu un sabiedrisko organizāciju dokumentāciju. Pirmajā desmitgadē Valsts arhīva darbs bija sevišķi intensīvs. Arhīva telpas pilī bija pārslogotas, tādēļ nācās meklēt jaunu ēku glabātavu izvietošanai.

1930. gadā LR Ministru kabinets nodeva Latvijas Valsts arhīvam Rīgas lombarda ēku un zemes gabalu Slokas un Bezdelīgu ielas stūrī. 1931. gadā uz šīm arhīva vajadzībām pielāgotajām telpām pārveda kopš 1919. gada Rīgas pilī uzkrātos un sakārtotos dokumentus. Pieaugot uzkrāto dokumentu apjomam, 1938. gadā arhīva ēkai uzcēla piebūvi, un tas ieguva šodien Latvijas Valsts vēstures arhīva rīcībā esošās dokumentu glabātavas.

1940. gadā, pēc Latvijas teritorijas iekļaušanas PSRS sastāvā, Latvijas Valsts arhīvu pārdēvēja par Latvijas PSR Centrālo Valsts arhīvu un nodeva Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Arhīvu daļas pārziņā.

Vācu okupācijas laikā no 1941. gada līdz 1944. gadam daļa arhīva dokumentu, kā arī darbinieki tika evakuēti uz Čkalovu Krievijā. Latvijā atstātā arhīva daļa atradās Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas pakļautībā.

1944. gada augustā–septembrī vācu okupācijas varas iestādes daļu arhīva dokumentu izveda uz Čehiju. Saglabājusies dokumentu daļa atgriezās Latvijā 1946. gadā.

1962. gadā, veicot Latvijas PSR Valsts arhīvu sistēmas un pārvaldes reformu, arhīva fondu sadalīja starp diviem arhīviem: Latvijas PSR Centrālo Valsts Oktobra revolūcijas un sociālistiskās celtniecības arhīvu un Latvijas PSR Centrālais Valsts vēstures arhīvu, kura nosaukumā iekļautais vārds "vēsture" izteica arhīva galveno uzdevumu – glabāt vēsturiskus dokumentus par Latvijas pagātni. Arhīva iekšējā struktūra vairākkārt tika izmainīta sakarā ar darbības prioritātēm.

1964. gadā arhīvā tika iekļauta likvidētā Rīgas pilsētas valsts arhīva senāko fondu daļa.

1971. gadā no Vācijas Demokrātiskās Republikas atgūst Kurzemes zemes arhīvu.

1980. gada nolikums par PSRS Valsts arhīvu fondu noteica visu valsts arhīvu dokumentu piederību PSRS Valsts arhīvu fondam. Taču valsts maz rūpējās par arhīva dokumentu saglabāšanu. Dokumentu izmantošana, dokumentu publikāciju un izstāžu tematika pilnībā bija pakļauta padomju okupācijas režīma ideoloģijas interesēm. Līdz pat 1989. gadam arhīvā pastāvēja t.s. specfondi, kuru izmantošana bija stingri ierobežota.

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, pārmaiņas procesi skāra arī arhīvu darbu. 1991. gadā, pamatojoties uz likumu "Par arhīviem", Latvijas PSR Centrālais Valsts vēstures arhīvs tika pārdēvēts par Latvijas Valsts vēstures arhīvu. Notika arhīva reorganizācija un darbības pilnveidošana atbilstoši valstī notiekošajām reformām. Strauji pieauga dokumentu izmantošana arhīva izziņu sagatavošanā Latvijas pilsonības, īpašumtiesību atjaunošanas, reabilitācijas, sociālās apdrošināšanas jautājumos. Arhīvs arvien vairāk pievērsās savu dokumentu popularizēšanai – dokumentu publikāciju, zinātnisku un informatīvu izdevumu sagatavošanai, izstāžu veidošanai.

Kopš 1999. gada arhīvs veido Latvijas Valsts ģenerāldirekcijas periodisko izdevumu, žurnālu "Latvijas Arhīvi", kurš nodrošina valsts arhīvu saikni ar sabiedrību.

Intensīvā dokumentu oriģinālu izmantošana liek turpmāk galveno uzmanību veltīt dokumentu oriģinālu aizsardzībai – fiziskā stāvokļa fiksācijai, atputekļošanai, restaurācijai. Dokumentu oriģinālu pilnīgai izslēgšanai no izmantošanas aprites tiks paātrināta to mikrofilmēšana, lasītavu aprīkošana ar mūsdienīgām mikroformu lasīšanas un reproducēšanas iekārtām.
www.arhivi.lv