Saldus

Saldus ir pilsēta Kurzemē, Cieceres upes krastos, Saldus novada centrs. Tā atrodas 119 km attālumā no Rīgas, bet tikai 7 km attālumā no kaimiņu pilsētas Brocēniem. Pilsētas teritorija robežojas ar sava novada Saldus, Novadnieku un Zirņu pagastiem, kā arī Brocēnu novada Cieceres pagastu. Saldus pirmo reizi rakstītos avotos minēts 13. gadsimtā, bet par pilsētas dibināšanas gadu uzskata 1856. gadu. Pilsētas tiesības kopš 1917. gada. Saldus ir 16. lielākā pilsēta Latvijā pēc iedzīvotāju skaita.

Gar Saldu iet dzelzceļa līnija Rīga–Liepāja (Saldus stacija atrodas Saldus pagastā). Pilsētas teritoriju šķērso galvenais autoceļš A9, Saldus ir galapunkts reģionālajiem ceļiem P108 un P109.

Saldus atrodas Austrumkursas augstienes Saldus paugurainē. Tā ir lielākā pilsēta Austrumkursas augstienē. Pilsēta veidojusies Cieceres upes abos krastos, tās austrumu nomalē atrodas Saldus ezers. Saldus pilsēta tiek uzskatīta par vienu no zaļākajām pilsētām Latvijā, jo tai ir raksturīgi parki, skvēri un bagātīgi apstādījumi.

Vēsture
Saldus pirmo reizi minēta kā kuršu pils (Salden) novadā, kas 1253. gada Kursas dalīšanas līgumā nodēvēts par "Zemi starp Skrundu un Zemgali". 14. gadsimtā netālu no kuršu pilskalna Livonijas ordenis uzcēla mūra pili, ko novēlēja ordeņa patronesei Svētajai Mārai un nosauca par "Mūsu mīļās kundzes pili" (vācu: die Burg unserer lieben Frau) jeb Frauenburgu. Pirmo reizi ordeņa piļu sarakstā tā pieminēta 1411. gadā.

Frauenburgas pili, pie kuras laika gaitā izveidojās lielāka apdzīvota vieta, kas piedzīvoja uzplaukumu Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642–1682). To sekmēja izdevīgais novietojums vietā, kur no Jelgavas–Klaipēdas pasta ceļa atzarojās ceļš uz otro hercogistes galvaspilsētu – Kuldīgu.

Lielajā Ziemeļu karā Saldus pils un miests tika nopostīti, saimnieciska dzīve atjaunojās tikai pēc 1856. gada. Saldus pilsētas tiesības ieguva 1917. gadā Pirmā pasaules kara laikā, kad atradās Vācijas okupācijā. Latvijas brīvības cīņu laikā Saldus bija pirmā pilsēta, kuru 1919. gada 10. martā no lieliniekiem atbrīvoja Oskara Kalpaka komandētais 1. latviešu atsevišķais bataljons. Otrā pasaules kara beigās pilsēta atradās Kurzemes cietoksnī un tās tuvumā notika sīvas kaujas, taču līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945. gada 8. maijā Saldus palika Vērmahta okupētajā Latvijas daļā.
lv.wikipedia.org

Saldus vēsture
Pēc arheologu pētījumiem tagadējo Saldus teritoriju apdzīvojušas seno kuršu ciltis jau otrajā gadu tūkstotī pirms Kristus. Toreizējās apmetnes aizsardzības centrs – Saldus pils, atradās pie Saldus ezera vēl līdz 13. gadsimtam.

Vēstures avotos Saldus pirmo reizi minēts 1253. g. tā sauktajā Kuršu līgumā, pēc kura viss novads (“Terra inter Schrunden et Semigalliam” - Zeme starp Skrundu un Zemgali) tika nodots Livonijas ordeņa pārvaldījumā. Šajā līgumā minēts arī “Salden” vārds. Minētā teritorija aptuveni atbilst tagadējai Saldus novada teritorijai. Vēlāk sākotnējo nosaukumu “Salden” gandrīz uz četriem gadsimtiem aizstāj, bet ne izskauž, vāciskais - “Frauenburga”. Frauenburgas vārds vairāk saistāms ar kādreizējo Ordeņa pili, kas atradusies Ciecerē ietekošā strautiņa kreisajā krastā. Pils celšanas laiks nav precīzi noteikts – tiek minēts 1341. gads, arī 14. gs. 70.- tie gadi un pat 1411. gads. Pils apkārtnē izveidojusies pilsētiņa, kas noteikti nav radusies agrāk kā pils – tās izveidošanos varētu datēt ar 14. gs. otro un 15. gs. pirmo pusi.

“Zeme starp Skrundu un Zemgali” kļuva par Ordeņa zemi Ordeņa mestru Andresa fon Stirlanda(1248 – 1253) vai arī Anno fon Zangenhauzena (1253 – 1256) laikā. Ordeņa mestram klausīja mazliet zemāku virsnieku pakāpe – komturi, kas pārvaldīja viņam ierādīto teritoriju – komturiju. Sava komturija kādu laiku bija arī Saldum. Ir zināms, ka 23. Ordeņa mestrs Burhards fon Dreilēbens (1340 – 1345) pirms iecelšanas par mestru bijis Saldus komturs. Saldus novads pakļauts Kuldīgas komturijai 1500. gadā, pēc citām ziņām 1555. gadā.

Tāpat kā pārējā Kurzeme, arī Saldus novads no 1562 – 1795. gadam ietilpa Kurzemes un Zemgales hercogistē. Hercogiste tika sadalīta virspilskunga tiesās, kas savukārt dalījās pilskunga tiesās jeb pilsnovados. Tā Kuldīgas virspilskunga tiesā ietilpa Aizputes, Alsungas, Durbes, Gramzdas, Grobiņas, Skrundas, Ventspils un arī Saldus pilskungu tiesas jeb pilsnovadi. Savukārt Saldus pilsnovadā ietilpuši Brocēni, Ezere, Kursīši, Nīgrande, Pampāļi, Skrunda un Zvārde. Kopš 1638. gada Saldus pilsnovads bija hercoga Jēkaba īpašums (viņa tēvabrāļa Frīdriha dāvana). Īpašu nozīmi Frauenburgas pils un miests ap to iegūst Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba valdīšanas gados (1642 – 1682). Pils atradās nozīmīgu ceļu krustpunktā – te garām veda Jelgavas – Klaipēdas ceļš, šķērsoja ceļš uz Kuldīgu – tas veicināja manufaktūras un tirdzniecības attīstību. Frauenburga kļuva par plaša apkārtējā novada politisko un ekonomisko centru.

Frauenburgas pils Ziemeļu kara gados tika pilnīgi nopostīta. Kara un mēra dēļ izmira pilsētiņas iedzīvotāji un vairāk kā 100 gadus (visu 18. gs. un 19. gs. pirmo pusi) pastāvēja vairs tikai Saldus draudze un Saldus muiža, bet ne Saldus pilsēta.

Kā visa Kurzeme, tā arī Saldus novads Krievijas impērijas sastāvā nonāca 1795. gadā. Administratīvi Saldus novads cara laikos bija Kurzemes guberņas daļa. 1819. gadā hercogistes laika pilstiesas pārdēvē par apriņķiem. Kurzemes guberņā šādu apriņķu ir pavisam desmit. Saldus un apkārtne ietilpst Kuldīgas apriņķī (un paliek tajā līdz pat 1950. gadam).

No jauna Saldus pilsēta sāka veidoties 1856. gadā, kad no Saldus muižas zemes tika atmērītas 18, 86 desetīnas zemes, kuru sadalīja 42 gruntsgabalos. Septiņus gadus pēc miesta atjaunošanas bija sasniegts jau tāds pats iedzīvotāju skaits kā 17. gs. vidū – 261. 1870. gadā tika piemērītas vēl 114, 72 desetīnas Upesmuižas dzirnavu virzienā. Pilsētiņa uzplauka pēc Jelgavas – Liepājas dzelzceļa izbūves 1871. gadā; tuvākā dzelzceļa stacija tolaik bija Vecauce (43 km attālumā no Saldus). Tā 1881. gadā saldenieku skaits bija pieaudzis jau līdz 2348.

1894. gadā Saldum tika piešķirtas paplašinātas pilsētas tiesības.

Pirmā pasaules kara gados (1914 – 1918), kad Kurzemei tuvojās vācieši, daudzi saldenieki spiesti bija doties bēgļu gaitās. 1916. gadā vācieši dažu mēnešu laikā izbūvēja šaursliežu dzelzceļu. Vācu okupācijas gados (1917. gadā) Saldum tika piešķirtas pilsētas tiesības.

Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Saldus saimnieciskajā un kultūras dzīvē bija vērojams uzplaukums. To veicināja arī jaunā dzelzceļa izbūve 1929. gadā, kad gar Saldu sāka kursēt Rīgas – Liepājas vilciens. Pilsētā notika rosīga celtniecība – 3,5 km lielu platību sadalīja 514 apbūves gabalos. 1935.g. Saldū bija 288 rūpniecības uzņēmumi.

No 1940. gada Saldus bija rajona pakļautības pilsēta, ietilpa Kuldīgas apriņķī. 1940. gadā atjaunoja padomju varu, bet jau 1941. gada 29. jūnijā Saldū ienāca vācu karaspēks un palika te līdz kara beigām. No 1944. gada rudens līdz 1945. gada 8. maijam Saldus novada teritorija atradās frontes joslā. Rajona teritorijā karam arī tika pielikts punkts: 1945.g. 8.maijā Ezerē tika parakstīts Kurzemē ielenktā vācu karaspēka bezierunu kapitulācijas akts.
www.saldus.lv

Populārākie apskates objekti
 
J. Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejs
Striķu iela 22, tel.: +371 63881547, 26193485
Janis Rozentāls — viens no pirmajiem latviešu profesionālajiem māksliniekiem — dzimis 1866. gada 18. martā Saldus pagasta Bebru mājās. No dzimtās puses viņš guva paļāvību tālākam ceļam uz Rīgu un Pēterburgu. Saldū J. Rozentāls atgriezās 1900. gadā jau kā pazīstams mākslinieks, nopirka zemesgabalu Striķu ielā 22 un uzcēla darbnīcu. Muzejs šeit izveidojās tikai pēc 2. pasaules kara, kad 1947. gadā pieņemts lēmums par muzeja dibināšanu. Marta Vēja savāktie J. Rozentāla oriģināldarbi bija muzeja sākuma kapitāls.
Šodien muzeja kompleksā ietilpst četras ēkas, kurās izvietots muzeja krājums, mākslas izstāžu zāle un vēstures izstāžu zāle. J. Rozentāla darbnīcā skatāma biogrāfiska ekspozīcija par izcilo Saldus novadnieku un mākslinieka agrīnā daiļrades perioda oriģināldarbi.
 
Saldus Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskās draudzes baznīca
Kuldīgas iela 2, tel. +371 29443117
Saldus Sv. Jāņa draudzes baznīcu var droši uzskatīt par pilsētas sākotni un simbolu, kas dzīvo līdzi jau daudzu pilsētnieku paaudzēm.
Tā ir Saldus vecākā celtne. Pirmā mūra baznīca Saldū šajā vietā uzcelta 1614.-1615. gadā par hercoga Vilhelma līdzekļiem. Tagadējā baznīca celta 1737. g., bet 19.gs. beigās pārbūvēta pēc V. Neimaņa projekta. Baznīcā atrodas unikāli mākslas pieminekļi - Liepājas meistara K.A. Hermaņa būvētās ērģeles, manierisma stila kancele, 19. gs. 2. pusē būvētais altāris ar meistara J. Dēringa altārgleznu u.c.
Saldus baznīcu savās gleznās 19. un 20. gs. mijā attēlojis mākslinieks Janis Rozentāls. Īpaši ievērojama šajā ziņā ir viņa diplomdarba glezna „Pēc dievkalpojuma".
Iepriekš piesakoties, var vienoties par baznīcas apskati. Iespējams uzkāpt baznīcas tornī un izbaudīt pilsētas panorāmu.

Oskara Kalpaka laukums
Pilsētas centrālais laukums kādreiz bijis tirgus laukums. Šodien Kalpaka laukums ir iemīļota saldenieku un pilsētas viesu atpūtas vieta pašā Saldus centrā, kurā tiek rīkoti koncerti, svinēti pilsētas svētki, ik gadu kopīgi iedegta Ziemassvētku egle un ar krāšņu salūtu sagaidīts Jaunais gads.
1919. gada 10. martā Saldus kļuva par pirmo Kalpaka bataljona atbrīvoto Latvijas pilsētu, un jau 1919. gada 14. martā laukumā notika pirmā latviešu nacionālā karaspēka parāde. Kā to dienu liecība te novietots piemiņas akmens pulkvedim Oskaram Kalpakam, kā arī laukums nodēvēts Oskara Kalpaka vārdā.

Kapelleru nams
Striķu iela 7, tel.: +371 29443117
Saldus vēsture, attīstība un kultūras dzīve nav iedomājama bez Kapelleru ģimenes. Kapelleri ieradās Saldus miestā no Austrijas, 1857. gadā uzcēla namu un atvēra aptieku. Kapelleru nama pagrabā bijušas iekārtotas arī divas telpas privātai slimnīcai.
Kapelleru dzimtas pārstāvji vienmēr aktīvi piedalījušies Saldus miestiņa sabiedriskajā dzīvē. Pirms Otrā pasaules kara Kapelleru ģimene izbrauca uz Vāciju un aptieka nonāca Galvenās aptieku pārvaldes pārziņā.
Šajā ēkā ilgu laiku atradās Saldus rajona bibliotēka, tagad ēka ir biedrības "Ilizanna" mājvieta. Šeit regulāri notiek dažādas izstādes, nelieli koncerti un pasākumi. Kapelleru namā interesenti var piedalīties radošajās darbnīcās, kā arī rokadarbu veikalā "Rūķu istaba" iegādāties mīļas dāvanas un jaukus suvenīrus.
Rokdarbu veikala "Rūķu istaba" darba laiks: O.-Pk.:10.00-17.00, S.: 9.00-14.00.
Kapelleru nama tūrisma konsultanta darba laiks: P.: 8.00-16.00, O.-Pk.: 8.00-17.00.
 
Strūklaka "Medus piliens"
Saldū dzimušā tēlnieka Kārļa Īles skulpturāli veidotā strūklaka „Medus piliens” rotā Saldus novadnieka - dzejnieka Māra Čaklā vārdā nosaukto skvēru. Strūklakas ideja sakņojas M. Čaklā pilsētas poētiskajā salīdzinājumā ar „medus pilienu Kurzemes bļodā”.
Strūklaku veido divas horizontālas medus kāres, kuras savieno iespaidīgs medus piliens. Augšējās kāres ir debesu simbols. Apakšējās kāres ir zemes simbols. Un mēs - cilvēki – esam kaut kur pa vidu. Debesu kāres veidotas no metāla, zemes kāres – no granīta. Lielais medus piliens veido saikni starp debesīm un zemi, gluži kā norādot cilvēka vietu telpā. Ūdens brīvi plūst pāri debesu kāres malām, daļa ūdens notek strūkliņu un pilienu veidā, tādējādi radot medus lietu, kur atveldzēties un parotaļāties.

Cieceres dabas taka
Dabas un pastaigu taka vijas gar Cieceres upi no Kuldīgas ielas tilta līdz bērnu rotaļu laukumam un tālāk līdz Saules ielas tiltam. Upes tuvumā ierobežoto teritoriju un zemo vietu dēļ taka ierīkota laipas veidā, ko var izmantot arī pastaigām ar bērnu ratiņiem un ratiņkrēsliem. Pie takas izvietota informācija par upes krastā redzamajiem augiem. Dabas taka iekārtota ar Vides aizsardzības fonda un pilsētas domes atbalstu. Tās garums ir 750m.

Kalnsētas parks
Pie Kalnmuižas atrodas 19.gs beigās stādīts ainavu parks. To ierīkojis Kalnmuižas barons fon Reke.
Kalnsētas parka malā, gravas nogāzē atrodas Mīlestības kaps jeb Johannas kaps. Kapakmens uzraksts vēsta: "Mīlestība - tā lai dzīvo vēl pēc manis". Teikas stāsta par barona meitas Johannas un muižas kalpa Kārļa mīlestību. Jauniešiem nav ļauts satikties, un abi izdarījuši pašnāvību. Nelaimīgie mīlētāji apglabāti stāvajā Cieceres krastā. Kopš tā laika jaunieši te allaž liek ziedus, lai gūtu laimi mīlestībā.
Cieceres krastos iekārtotais parks ir kļuvis par vienu no iecienītākajām atpūtas vietām. Parkā atrodas brīvdabas estrāde, kurā vasarās notiek pilsētas sarīkojumi, koncerti, festivāli, kā arī novada Dziesmu un deju svētki.
 
Rozentāla akmens
Cieceres gleznainie līkumi iedvesmojuši ne vienu vien Saldus apkaimes mākslinieku, bet savs akmens Cieceres krastā ir tikai Janim Rozentālam.
Tas atrodas Cieceres labajā krastā, ūdens malā pie tilta balstiem. Akmens savulaik pārvietots, tam daļa nošķelta. Uz akmens bieži sēdējis un gleznojis mākslinieks Janis Rozentāls. Akmens redzams viņa gleznās "Pie strauta" un "Ziemas ainava". Tuvākās apkaimes ainas attēlotas arī citās dzimtajai pusei veltītās gleznās.

Saldus pilskalns
Daudz interesanta par seno kuršu dzīvi varētu liecināt Saldus pilskalns, kas atrodas apmēram 1 km no pilsētas pie Kaļķupītes iztekas Saldus ezera krastā. Kuršu senlietas, kas atrastas pie Ezera ielas, liecina, ka Saldus bijis apdzīvots jau krietni pirms 12.gs. 1973. gadā arheoloģisko izpēti pilskalnā veicis A.Vasks. iegūtie arheoloģiskie atradumi ļauj pilskalnu datēt ar dzelzs laikmetu.
Saldus pilskalns ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis.
Par Saldus pilskalnu saglabājušās daudzas teikas, kuras parasti stāsta par saldo dzīvi kalna iekšpusē un beidzas ar teikumu: "Saldu ēdu, saldu dzēru, saldus kalna galiņā".
Netālu no pilskalna, pie ceļa ir iekārtots stāvlaukums. Tas kļuvis par iemīļotu apstāšanās vietu, no kuras atklājas brīnišķīga panorāma.

Saldus mūzikas un mākslas skola
Avotu iela 12a, tel.: +371 29545353, 28714469
Saldus mūzikas un mākslas skolas ēka (projekta autori - birojs MADE Arhitekti) 2013. gadā ne vien ieguva Latvijas arhitektūras gada labāko darbu skates Lielo gada balvu, bet arī paver jaunu lappusi Latvijas laikmetīgajā arhitektūrā - radīta pārsteidzoši kvalitatīva ikdienas arhitektūra, piedāvājot lietotājiem draudzīgu telpu un vidi kā pašsaprotamu vērtību.
turisms.saldus.lv