Rīgas Svētā Alberta Romas katoļu baznīca

Rīgas Svētā Alberta Romas katoļu baznīca ir Romas katoļu Rīgas metropolijas Rīgas arhidiecēzes draudzes baznīca, kas atrodas Zemgales priekšpilsētā, Āgenskalnā, Liepājas ielā 38. Baznīca celta Rīgas 700 gadu jubilejā, par godu sv. bīskapam Albertam Lielajam (1193—1280). Viņš bija Dominikāņu ordeņa mūks un teologs (nejaukt ar bīskapu Albertu, Rīgas dibinātāju, kurš nav atzīts par svēto). Šī ir vislielākā katoļu baznīca Latvijā — tajā var ietilpt 2500 cilvēku.

Vēsture

Baznīcas aizsākumi šajā vietā meklējami 1887. gada 17. augustā, kad katoļu kapos Pārdaugavā tika uzcelta koka kapliča, kuru pabeidza 1898. gadā un iesvētīja tā paša gada 10. maijā. 1899. gadā pēc prāvesta prelāta Franča Afanasoviča iniciatīvas, sakarā ar Rīgas dibināšanas 700 gadu jubileju un to, ka pilsētas iedzīvotāju skaitam strauji pieaugot, ir radusies nepieciešamība pēc jaunas katoļu baznīcas, speciāli izveidota komiteja griezās pie pilsētas valdes ar lūgumu piešķirt zemes gabalu Torņakalnā. Tā paša gada 22. maijā pilsētas dome ierādīja bezmaksas zemes gabalu Kurzemes ielā 1600 kvadrātasu platībā katoļu baznīcas, skolas un garīdznieku dzīvojamās mājas vajadzībām, ar piezīmi: ja minētais zemes gabals netiks izmantots šiem mērķiem, to atņems.

Pateicoties prelāta F. Afanasoviča, ģenerālmajora Majevska, arhitekta profesora Koha un citu pūlēm 1901. gadā atļāva vākt ziedojumus jaunas katoļu baznīcas būvei. Baznīcu bija paredzēts celt baroka stilā. 1901. gada 28. oktobrī, 14:30 Āgenskalnā, vecajā Nometņu laukumā notika Romas katoļu baznīcas pamatakmens iesvēte. Jaunceļamā baznīca tika paredzēta 2500 ticīgo vajadzībām. To paredzēja celt franču baroka stilā pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta. 1901. gadā tika sagatavoti jaunā dievnama pamati, bet 1902. gadā baznīca jau bija uzcelta līdz jumtam, torņu celtniecību atliekot līdzekļu trūkuma dēļ. Baznīcā tika izveidots altāris un pagaidu apgaismojums, lai varētu noturēt Svēto Misi. 1903. gada 16. novembrī notika pagaidu dievnama iesvēte, bet svinīgā konsekrācija tika paredzēta 1904. gadā.[2] Baznīcas celtniecība tika pabeigta 1919. gadā.[3]

Baznīcas ērģeles 1912. gadā būvējis ērģeļbūvētājs Emīls Martins. Šis ir otrs lielākais E.Martina instruments - šedevrs Latvijā, pēc Rīgas Sv.Jēkaba katedrāles ērģelēm. Ērģeles ir veidotas romantiskās tradīcijās ar krāšņu dispozīciju. Instrumentam ir 30 reģistri, divi manuāļi un pedālis. Pneimatiskas traktūras tipa, ar dažādām palīgierīcēm - švelleris II manuālim, valce, gatavās kombinācijas, utt. Spēles galds, reģistru slēģi, pēc izskata un uzbūves līdzinās E.F.Walcker firmas ērģelēm, tomēr E.Martins nepazaudē savu izteikto zīmolu un izteiksmīgumu.

Arhitektūra

1901. gadā tika pabeigta Svētā Alberta Romas katoļu baznīca, kurā arhitekts Johans Kohs strādāja kopā ar savu bijušo studentu Vilhelmu Ludvigu Nikolaju Bokslafu. Baznīca ir klasicisma stilā celta trijjomu bazilika ar diviem torņiem, ko noslēdz barokāli sīpolveida kupoli. Johana Koha iedvesmas avots bija venēciešu arhitekta Andrea Palladio darbi—īpaši baltajā tonī ieturētais Il Redentore interjers, kurā galvenā uzmanība pievērsta pašai arhitektūrai, kā arī San Francesco della Vigna, kura fasāde atgādina Koha projektēto (lai gan tai nav līdzīgu dvīņu torņu). Ap galveno jomu izvietotie joniešu pilastri balsta masīvu dzegu, virs kuras atrodas velvju griesti ar lunetēm.