Purva bērzlape (Russula paludosa)

Purva bērzlape (Russula paludosa) ir bērzlapju ģints bazīdijsēne. Tā ir sastopama Eiropā un Ziemeļamerikā jauktajos mežos. Sēne ir ļoti izplatīta ēdamā sēne, to var ēst bez novārīšanas. Purva bērzlape aug mērenās joslas skuju koku mežos un kūdras purvos. To ir viegli sajaukt ar līdzīgu, neēdamu bērzlapi — sīvo bērzlapi.
lv.wikipedia.org

Purva bērzlape (latīņu: Russula paludosa; angliski: Tall Russule; vāciski: Apfeltäubling)

Cepurīte:
7-16 cm plata, sākumā pusapaļa vai zvanveida, reizēm ar pauguru, vecumā ieliekta, stingra, gaiši vai tumši sarkana, vidū vai izbālējušās vietās okerkrāsas vai pat krēmkrāsas, ar gludu, vecumā īsi rievotu malu. Virsmiziņa ilgi spoža, tālu novelkama. Mīkstums biezs, balts, zem virsmiziņas sārts, ar neizteiktu smaržu un maigu, lapiņās parasti rūgtenu vai mazliet sīvu garšu.

Lapiņas:
sviesta dzeltenas, šķautnēs bieži sārtas, 7-12 mm platas, trauslas, pie kātiņa +- pieaugušas.

Kātiņš:
5-9(15) cm garš, 1-4 cm resns, cilindrisks, balts vai sārts, stingrs, sūkļains, reti dobs.

Sporas:
ar rupjām, savienotām kārpiņām, olveida – elipsoīdas, masā okerkrāsas, 8-11(12) x 6,7-7,7(8) μm.

Trofiskā grupa:
Priežu mikorizas sēne.

Biotopi:
Mitros priežu mežos, purvu malās.

Izplatība un sastopamība:
Eiropa, Āzija, Ziemeļamerika, Latvijā bieži, VII– X.

Līdzīgas sugas:
R. decolorans – mainīgā bērzlape, R. velenovskyi – Velenovska bērzlape, R. xerampelina – siļķu bērzlapes var. erythropoda un var. rubra, kā arī tām +_ līdzīgās R. amoenides – krāšņā bērzlape un R. amoenipes – skaistkāta bērzlape.

Īpašas norādes:
Ēdama, lietojama bez iepriekšējas novārīšanas.
www.latvijasdaba.lv

Purva bērzlape ir visai bieži sastopama bērzlape. Lietojama dažādos veidos. Pirms cepšanas šīs sēnes lapiņas vajadzētu noplaucēt, kātiņu var cept uzreiz. Ļoti gardi izskatās jaunas purva bērzlapītes jeb "podiņi", iemarinēti etiķī.
www.fungi.lv