Priežu sviestbeka (Suillus variegatus)

Priežu sviestbeka (latīņu: Suillus variegatus; angliski: Variegated Bolete; vāciski: Sandröhrling)

Cepurīte:
6-12 cm plata sākumā pusapaļa, vēlāk izpletusies, smilšu dzeltena vai dzeltenbrūna, samtaina, vēlāk sīkzvīņaina un triepīga. Mīkstums gaiši dzeltens, griezumā zilē, ar skābenu garšu un smaržu.

Stobriņi:
olīvbrūni, vēlāk kļūst gaišāki.

Kātiņš:
4-10 cm garš, 1,5-3 cm resns, drukns, gluds vai smalki tūbains, okerdzeltens, pie pamata tumšāks, blīvs.

Sporas:
gludas, elipsoīdas, gaiši dzeltenas, masā olīvbrūnas, 7,9-10,6 x 3,1-4,1 μm.

Trofiskā grupa:
Mikorizas sēne.

Biotopi:
Priežu mežos.

Izplatība un sastopamība:
Eiropa, Āzija, Latvijā ļoti bieži, VII- X.

Līdzīgas sugas:
Suillus bovinus - govju sviestbeka, kura ir mazāka, ar sīkām stobriņu atverēm.

Īpašas norādes:
Ēdama, cepama bez iepriekšējas novārīšanas, piemērota marinēšanai.
www.latvijasdaba.lv

Priežu sviestbekas mīkstums blīvs, dzeltenīgs, lauzumā vai griezumā zilē; ar sēņu smaržu un garšu. Aug galvenokārt smilšainās augsnēs no jūlija līdz oktobrim. Var cept svaigu, bet tā noderīga arī marinēšanai, sālīšanai, žāvēšanai.
www.latvijaspirts.lv

Šī ļoti bieži sastopamā prāvu izmēru beka parasti aug zem priedēm un eglēm no jūlija līdz oktobrim, nereti lielās grupās. Mīkstums bojājumu vietās mēreni zilē. Cepama bez iepriekšējas novārīšanas, laba marinēšanai, zupās. Kaltē šo sēni reti.
www.fungi.lv