Pirts

Pirtis ir dažādas – klasiskas, kur krāsni kurina ar malku un karstumu uztur akmeņi, ar elektrību sakarsētas pirtis vai saunas. Laukos reizēm sastopama arī senā melnā pirts, kur akmeņu krāvums atrodas telpas vidū un no uguns kurināšanas zem tā pirts ir nokvēpusi gluži melna.

Daudzos senos traktātos ir aprakstīta ūdens procedūru svarīgā nozīme cilvēku dzīvē. Senie “gudrie” Hērodots un Aristotelis šim jautājumam ir pievērsušies īpaši. Viņi sprieda par valsts civilizācijas attīstību atkarībā no pirts esamības vai neesamības. Var mēģināt izsekot dažiem attīstības virzieniem. No senajiem ēģiptiešiem tradīcijas aizguva senie spartieši, tad senie grieķi, tad senie romieši un viduslaiku romieši – Bizantijas grieķi, tad tiešā ceļā mūsu senči. Šīs attīstības ceļš un pielietošanas paņēmiens, kad tiek sasildītas akmens grīdas un telpas sienas, pa speciālām ejām vadot karsto gaisu. Mūsdienās šādas pirtis cauc par romiešu – turku pirtīm, dažkārt - par romiešu – īru pirtīm. Pamatprincips - siltuma avots ir karstais gaiss. Mērķis ir cilvēka miesu sakarsēt un sagatavot masāžas veikšanai vai rituālām mazgāšanās procedūrām.