Piemineklis Rainim (Jelgava)

Piemineklis latviešu Tautas dzejniekam Jānim Rainim atrodas Jelgavā, Raiņa parkā. Pieminekļa autors ir skulptors Kārlis Zemdega un tas atklāts 1957. gadā. Jānis Rainis laikā no 1891. gada līdz 1897. gadam vairākkārt dzīvojis Jelgavā un strādājis par advokāta palīgu pie Stērstu Andreja.

Rainis, īstajā vārdā Jānis Krišjānis Pliekšāns, (dzimis 1865. gada 11. septembrī [v.s. 30. augustā] Ilūkstes apriņķa Dunavas pagasta Varslavānos, miris 1929. gada 12. septembrī Majoros) bija latviešu dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, teātra darbinieks, sociāldemokrātiskais žurnālists un politiķis. Būtiski ietekmēja literārās latviešu valodas attīstību. Viens no Jaunās strāvas kustības pārstāvjiem. Latvijas PSR Tautas dzejnieks (1940).

Dzīvesgājums
Jānis Pliekšāns ir dzimis 1865. gada 11. septembrī Dunavas pagastā Sēlijas dienvidaustrumos latviešu zemnieka Krišjāņa Pliekšāna (ap 1828—1891) un viņa sievas Dārtas (ap 1828—1899) ģimenē. Jānim bija divas māsas: Līze (1854—1897) un Dora (pēc laulībām Pliekšāne-Stučka 1870—1950). Viņa tēvs nomāja un apsaimniekoja pusmuižas, tādēļ ģimene bieži mainīja dzīvesvietu, un Jāņa bērnība un pusaudža gadi pagāja Tadenavas (1865—1869), Randenes (1869—1872) un Berķeneles (1872—1881) pusmuižās Sēlijā. Viņš mācījās Grīvas vācu skolā (tagad — Raiņa Daugavpils 6. vidusskola; 1875—1879) un Rīgas pilsētas ģimnāzijā (tagad — Rīgas 1. ģimnāzija), kuru beidza 1884. gadā. Uzreiz pēc ģimnāzijas beigšanas Jānis Pliekšāns iestājās Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē, jau studiju laikā viņš sāka rakstīt laikrakstam „Dienas Lapa”. Vasaras pavadīja tēva mājās Vasiļovas (1881—1883) un Jasmuižas muižās (1883—1889) Latgalē. No 1889. līdz 1891. gadam Pliekšāns strādāja par jurista palīgu Viļņā un Jelgavā.

1891.—1895. gadā viņš bija avīzes „Dienas Lapa” redaktors un aktīvs sabiedrisks darbinieks. 1896. gadā viņš īslaicīgi dzīvoja Jelgavā un Berlīnē, pēc tam strādāja par notāru Paņevežā, kur 1897. gada maijā tika apcietināts sakarā ar apsūdzību par piederību slepenai pretvalstiskai organizācijai "Jaunā strāva". Atrodoties Liepājas un Rīgas cietumā, Rainis atsāka darbu pie Johana Volfganga fon Gētes „Fausta” latviskošanas un ar Aspazijas palīdzību to pabeidza 1898. gadā. Pēc tiesas sprieduma viņš uz pieciem gadiem tika izsūtīts uz Pleskavu un Slobodsku (1897—1903). 1897. gada jūlijā salaulājās ar dzejnieci un dramaturģi Aspaziju (Elzu Valteri).

Izsūtījuma laikā Rainis turpināja nodarboties ar pasaules literatūras klasisko lieldarbu tulkošanu latviešu valodā un izdeva pirmo dzejoļu krājumu „Tālas noskaņas zilā vakarā” (1903). Pēc atgriešanās no trimdas Rainis dzīvoja Jelgavā, Jūrmalā un Rīgā. Rainis aktīvi piedalījās 1905. gada revolūcijā, šajā laikā viņš izdeva otro dzejas grāmatu „Vētras sēja” un sacerēja drāmu „Uguns un nakts”.

Baidoties no jaunām vajāšanām, 1905. gada 31. decembrī Rainis bija spiests emigrēt uz Šveici. Emigrācijas laikā Lugāno tapušas viņa lugas „Zelta zirgs” (1909), „Indulis un Ārija” (1912), „Spēlēju, dancoju” (1915) un traģēdija „Jāzeps un viņa brāļi” (1906—1914)[5]. 1916. gadā poēmā „Daugava” Rainis kā viens no pirmajiem aicināja veidot neatkarīgu Latvijas valsti.

1920. gadā Rainis kopā ar Aspaziju atgriezās Latvijā un no jauna aktīvi iesaistījās politikā. No sociāldemokrātu saraksta viņš tika ievēlēts Satversmes sapulcē (1920) un pirmajās trīs Saeimās (1922, 1925, 1926). Rainis bija Dailes teātra līdzdibinātājs, Nacionālā teātra direktors (1921—1925), izglītības ministrs (1927). Šajā laikā viņš sarakstīja vairākus dzejoļu krājumus, traģēdiju „Ilja Muromietis”, lugu prozā „Mīla stiprāka par nāvi” un drāmu „Rīgas ragana”.

No 1926. gada 15. septembra abi rakstnieki dzīvoja Rīgā, Baznīcas ielā 30.

Rainis miris 1929. gada 12. septembrī savā vasarnīcā Majoros un apbedīts Rīgas jaunajos kapos, kas vēlāk nosaukti Raiņa vārdā.
lv.wikipedia.org