Pelēkā dzērve (Grus grus)

Pelēkā dzērve – liels, graciozs putns, garām kājām un kaklu, bet ļoti īsu asti. Kokos parasti nesēžas. Lidojumā kakls un kājas izstieptas. Dzērves barojas pamatā ar kukaiņiem, abiniekiem, rāpuļiem, dažādām ogām, rudenī arī ar  graudiem. Ligzdošanas laikā dzīvo pa pāriem, pārējā laikā baros. Vasarā arī neligzdojošo īpatņu bari. Komplicētas un daudzveidīgas riesta kustības (arī neligzdojošiem).

Ceļo galvenokārt dienā, parasti kāsī vai slīpā ierindā. Trīsstūra smailē lido pati stiprākā dzērve. Kad putns noguris, tas pāriet bara astē, bet priekšgalā stājas cits. Tādos brīžos dzērvju kāsis bieži vien sajūk, kādu laiku planē un kliedz.

Dzērvju apspalvojums pamatā ir gaiši pelēks, bet galvas un kakla ornaments kontrastains (melns, balts, sarkans). Abi dzimumi līdzīgi. Jaunie putni brūnganpelēcīgi, bez kontrastaina galvas ornamenta.

Nesajaukt lidojumā ar zivju gārni, kam kakls pieliekts ķermenim un kas bieži sēžas kokos.

Balss: Tālu dzirdams skanīgs duets „klīīrr- klūūūr”, ligzdas tuvumā klusināts „krrk”. Bariem ceļojot, melodiska sasaukšanās.

Dzērves dzīvo plašos zāļu vai sūnu purvos, purvainās ezera piekrastēs, mitros mežos. Ceļošanas laikā arī uz atklātiem laukiem. Ligzdo samērā reti. Caurceļo biežāk.

Ligzdo aprīlī, maijā. Uz saliņām, purvu ezeriņos, slīkšņās. Ligzda – ļoti sekla, sausiem augiem izklāta zemes iedobe. Divas zaļganbrūni raibumotas olas. Perēšana ilgst 30 dienas. Mazuļi pūku tērpā brūnganpelēcīgi. Pēc vienas nedēļas mazie atstāj ligzdu un  vecāku pavadībā dodas meklēt barību.

 Atlido aprīlī, aizlido oktobrī (uz Dienvideiropu un Āfriku).

Avots: J. Baumanis, V. Klimpiņš „Putni Latvijā”, Kārlis Grigulis „Putnu grāmata”.

Pelēkā dzērve (Grus grus)

Pelēkā dzērve jeb vienkārši dzērve (Grus grus) ir liels dzērvju dzimtas (Gruidae) putns. Tā ir viena no divām dzērvju dzimtas sugām, kas sastopamasEiropā (otra ir mazā dzērve (Anthropoides virgo)). Pelēkā dzērve dzīvo Centrāleiropā un Ziemeļeiropā, bieži sastopama arī Latvijā. Tā sastopama arī Austrumeiropā un Āzijas ziemeļu reģionos. Dzērves ir gājputni, tādēļ rudenī tās pulcējas baros un dodas uz dienvidiem. Visbiežāk dzērves uzturas mitrās vietās un purvos, bet tās ligzdo arī stepē, tundrā un atklātos mežos.^[2] Dzērve kopumā nav apdraudēta suga, tomēr Latvijā tā ir iekļautaLatvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā.

Izplatība
Dzērves vienlaidu izplatības areāls sākas ar Skandināviju, Vācijas austrumiem un tālāk uz austrumiem cauri Austrumeiropai līdz Ķīnas ziemeļu daļai un Krievijas Tālajiem Austrumiem. Sadrumstalotas populācijas sastopamas Turcijā un Aizkaukāzā. Dzērve ziemo Francijā, Apenīnu, Pireneju pussalās,Āfrikas ziemeļos un austrumos (Marokā, Alžīrijā, Tunisijā, Lībijā, Ēģiptē, Sudānā, Etiopijā un Eritrejā),Tuvajos Austrumos (Izraēlā, Saūda Arābijā, Irākā un Irānā), Pakistānā, Indijā un Ķīnas dienvidos,reizēm tā ziemo arī Japānā un Korejā.

Retu reizi dzērve ieceļo Islandē, Fēru Salās un Īrijā, un pavisam reti Ziemeļamerikas ziemeļrietumos,kur to var novērot kopā ar migrējošiem Kanādas dzērvju bariem.

Latvijā
Dzērve ir viena no raksturīgākajiem Latvijas purvu putniem. Tā ir parasta caurceļotāja un samērā izplatīta ligzdotāja. Pavasarī un rudenī, migrācijas laikā, dzērvju barus var novērot uz lauka vai pārlidojot. Reizēm arī vasarā sastopami neligzdotāju bari, galvenokārt lielo purvu tuvumā. Tie pārsvarā ir nepieaugušie putni. No ziemošanas vietām Āfrikā dzērve atgriežas marta beigās vai aprīļa sākumā. Latvijā ligzdo 1000 - 2500 pāri, un ligzdotāju skaits pēdējos gadu desmitos ir pieaudzis, vairāk kā par 30%.

Izskats un īpašības
Dzērve ir liels, slaids putns ar garu kaklu, kājām un knābi un īsu asti, bet, salīdzinot ar citām dzērvju ģints sugām, tā ir vidēji liela dzērve. Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Dzērves augstums ir 100 - 130 cm, ķermeņa garums apmēram 115 cm, spārnu izplētums 180 - 200 cm, svars tēviņam 5,1 - 6,1kg, mātītei 4,5 - 5,9 kg. Tās apspalvojums ir gaiši pelēks ar melnu kakla un galvas ornamentu – melnu pieri, sarkanu galvas virsu, baltiem vaigu laukumiem, kas sākas aiz acs un beidzas uz kakla aizmugurē. Arī spārnu lidspalvas un astes spalvu gali ir melni. Sarkanais galvas ornaments ir bez apspalvojuma. Kopumā uz muguras un vēdera apspalvojums ir nedaudz tumšāks nekā uz krūtīm. Pieaugušām dzērvēm spārnu gali plastiski noliecas uz leju. Jaunajiem putniem apspalvojums ir brūnganpelēks un tiem iztrūkst noliekušās spārnu spalvas un košais kakls, kā arī galvas virsa ir apspalvota pilnībā. Katru otro gadu pirms migrācijas dzērve nomaina apspalvojumu un nav spējīga lidot apmēram 6 nedēļas.Knābis un kājas ir pelēkbrūnas, acis sarkanas. Lidojumā to var sajaukt ar zivju gārni, bet atšķirībā no gārņa, kuram lidojot kakls ir saliekts, dzērvei – izstiepts.

Uzvedība
Dzērves ārpus vairošanās sezonas ir ļoti sabiedriski putni. Tās pulcējas lielos migrācijas baros, kuros ir vairāk kā 400 īpatņi. Pārlidojuma laikā atpūtas un barošanās vietās var sapulcēties vairāki tūkstoši dzērvju. Tomēr dzērvju baram nav noturīga struktūra. Dzērves drīzāk pulcējas tādēļ, ka barā tās ir lielākā drošībā. Migrāciju uz dienvidiem pirmie uzsāk jaunie putni un neligzdojošie pieaugušie putni (iespējams, ka pārējos aizkavē spalvu nomaiņa). Lidojumā un riesta laikā dzērve mēdz izdot skaļu, trompetes skaņas atgādinošu saucienu.

Barošanās
Dzērve ir visēdāja, kas pārtiek no augu daļām: saknēm, gumiem, lapām, sēklām, augļiem un ogām (lielā mērā - dzērvenēm, kas, iespējams, nosauktas par godu dzērvēm). Tā barojas arī ar dažādiem ūdensaugiem. Vasaras laikā (īpaši mazuļu barošanas laikā) dzērve pārsvarā barojas ar dzīvnieku izcelsmes barību: kukaiņiem (ļoti iecienītas ir spāres), dažādiem citiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, gliemjiem, sliekām, zirnekļiem, arīvēžveidīgajiem, vardēm, čūskām, sīkiem putniem un zīdītājiem (grauzējiem).

Dzērve barību meklē vai nu uz sauszemes, vai seklā ūdenī, ar knābi pārmeklējot upuru iespējamās slēpšanās vietas. Lai arī reizēm dzērves var ielaisties labības laukos, tomēr pārsvarā tās ar graudiem barojas jau novāktos tīrumos, uzlasot izbirušos graudus. Līdzīgi kā citas dzērves arī pelēkā dzērve barojas, dzer ūdeni un guļ, apvienojoties nelielos bariņos, kuros parasti ir ligzdojošais pāris un to pēcnācēji.

Ligzdošana
Dzērves veido monogāmus pārus uz mūžu. Ja viens no pāra iet bojā, tad nākamajā gadā tiek izveidots jauns pāris. Lai arī attiecības ir ilgstošas katru gadu, riesta laikā dzērves mēdz dejot, lecot gaisā ar izplestiem spārniem. Tiek izpildīti dažāda rakstura palēcieni, piruetes ieskaitot. Katram pārim ir sava teritorija, kas var būt 2 - 500 hektārus liela. Ligzdu tā būvē purvos un citās purvainās vietās. Pati ligzda ir ļoti sekla, sausiem augiem izklāta iedobe. Perēšanas laikā, lai saplūstu ar apkārtni, dzērve sevi nomaskē, uz muguras sametot sūnas un dažādus augus, kas aug tuvumā. Šāds ieradums ir tikai vēl Kanādas dzērvēm. Viena un tā pati ligzdošanas vieta tiek izmantota atkārtoti.

Dējumā ir 2 pelēkbrūnas olas ar raibumiem, retos gadījumos 3-4 olas. Ja dējums iet bojā samērā agri pavasarī, mātīte to atkārto. Inkubācijas periods ilgst 28 - 31 dienu, perē galvenokārt mātīte, bet tēviņš reizēm piepalīdz. Ja ligzdai tuvojas cilvēks, abi vecāki cenšas to aizvilināt prom no ligzdas, bet jebkuram citam iespējamam ienaidniekam, suni ieskaitot, dzērves uzbrūk nekavējoties. Tikko izšķīlušies mazuļi ir diezgan nevarīgi, bet, ja nepieciešams, spēj rāpot prom no briesmām jau pēc dažām stundām. Sasniedzot 24 stundu vecumu mazuļi spēj jau skriet un peldēt. Briesmu gadījumā mazuļi vispirms sastingst. To brūnpelēkās dūnas lieliski saplūst ar apkārtējo vidi, paslēpjot mazuļus no briesmām, bet vecāki bezbailīgi tos aizstāv. Skrienot mazuļi izpleš spārnus, lai labāk noturētu līdzsvaru. Jau 9 nedēļu vecumā tie spēj lidot īsas distances. Pieaugušie putni maina savu apspalvojumu laikā, kamēr rūpējas par mazuļiem. Dzimumbriedumu jaunie putni sasniedz 3-6 gadu vecumā un, kamēr nav nobrieduši, tie pulcējas jaunuļu baros. Dzērvei ir garš mūžs un tā var sasniegt 30 - 40 gadu vecumu.
lv.wikipedia.org