Pelēkais ronis (Halichoerus grypus)
Pelēkais ronis (Latīņu v. – Halichoerus grypus; Angļu v. – grey seal; Vācu v. – Kegelrobbe; Krievu v. – серый тюлень).
Roņi, roņu dzimta (Phocidae) pieder plēsēju kārtas (Carnivora) airkāju virsdzimtai (Pinnipedia). Roņu dzimtas dzīvniekus mēdz saukt arī par īstajiem roņiem, lai nodalītu no ausroņiem. Roņu dzimtā ir 2 apakšdzimtas un 4 ciltis, kurās ir 18 mūsdienās dzīvojošas sugas. Roņi pamatā dzīvo sālsūdeņos - jūrās, izņemot Baikāla roni (Phoca sibirica), kas dzīvo saldūdens Baikāla ezerā, un divas pogainā roņa pasugas; Ladogas pogainais ronis (Pusa hispida ladogensis) dzīvo Ladogas ezerā un Saima pogainais ronis (Pusa hispida saimensis) Saima ezerā.
Baltijas jūrā sastopamas trīs roņu sugas - pelēkais ronis (Halichoerus grypus), pogainais ronis (Pusa hispida) un plankumainais ronis (Pusa vitulina).
Apraksts: Ķermenis pagarināts, vārpstveidīgs, plūdlīnijas formas, sašaurinās virzienā no galvas uz asti. Kakls īss, resns. Galva vidēji liela. Purns garš (attālums no purna gala līdz acij gandrīz 2 reizes lielāks par attālumu no acs līdz auss atverei), nosmailots, uz tā - gari vibrisi jeb taustes mati. Galvas profils - taisns (piere vienā līnijā ar purnu). Nāsis atrodas relatīvi tālu viena no otras, lielas, garenas, izvietotas slīpi, noslēdzamas. Acis samērā lielas. Ausis noslēdzamas, gliemežnīcu nav.
Kāju pamatposmi ir daļēji apslēpti ķermenī, saīsināti, toties pēdas daļa - pagarināta. Priekškājas garākas par pakaļkājām. Pakaļkājas atvirzītas paralēli ķermeņa garenasij (nav paredzētas ķermeņa balstīšanai uz sauszemes). Pēdām 5 gari, saplacināti pirksti, priekškājām tie bruņoti ar labi attīstītiem nagiem. Pirkstus aptver peldplēves (roņa kājas dēvē par airkājām), tās ir relatīvi nelielas, toties biezas, apmatotas.
Viens pāris zīdekļu (tie ir iekšēji).
Viens no lielākajiem roņiem (Baltijas jūrā lielākais). Ķermeņa garums: pieaugušiem tēviņiem (165)180-250(260) cm, mātītēm (150)160-200(230) cm. Svars: pieaugušiem tēviņiem (180)200-290(320) kg, mātītēm (125)150-200(250) kg.
Bieza āda. Labi attīstīts zemādas tauku jeb trāna slānis (pilda enerģijas rezervju, hidrostatisku un termoizolācijas funkciju).
Apmatojums īss, raupjš, sastāv galvenokārt no akotmatiem. Tā krāsojuma pamatfons ļoti variabls (tēviņiem daudzveidīgāks), vairākumam īpatņu - mugurpusē pelēks (vai gaišpelēks, tumšpelēks), vēderpusē baltgani pelēks. Viss ķermenis haotiski izraibināts ar tumšiem (melniem vai tumši brūniem) regulāras formas ieapaļiem plankumiem. Uz purna un pleznām apmatojums tumšāks nekā citur, plankumi mazāki. Tēviņi kopumā tumšāki par mātītēm, mēdz būt pat gandrīz melni īpatņi.
Apmatojuma maiņa notiek 1 reizi gadā: aprīlī-maijā.
Līdzīgs citiem roņiem.
Pogainais ronis (Pusa hispida) no pelēkā roņa atšķiras ar ievērojami mazāku izmēru (parasti ne garāks par 155 cm), ar citādu ķermeņa apmatojuma krāsu un ornamentējumu (raksturīgi ovāli melni plankumi, kas ieskauti gaišos gredzenos), īsāku purnu un citādu galvas profila līniju (tā ir slīpa, ar izteiktu ieliekumu acu apvidū). Latvijas ūdeņos sastopams retāk par pelēko roni.
Plankumainais ronis (Phoca vitulina) no pelēkā roņa atšķiras ar mazāku izmēru (parasti ne garāks par 180 cm), ar citādu ķermeņa apmatojuma krāsu, ar citādu (apaļu) galvu, kurai strups purns un profila līnijai ieliekums acu apvidū. Latvijas piekrastē konstatēts tikai 2 reizes.
Izplatība: Sugas areāls atrodas Atlantijas okeāna ziemeļos, tas sadalīts 3 izolētās daļās (atšķirīgās populācijās): Rietumatlantijas, Austrumatlantijas un Baltijas jūras.
Baltijas jūras pasugas (H. g. baltica) roņi mīt visā Baltijas jūrā, bet biežāk sastopami tās ziemeļu un centrālajā daļā. Galvenās pulcēšanās vietas atrodas Botnijas un Somu līcī. Populāciju veido vismaz 15 000 (iespējams, ka krietni vairāk) īpatņu.
Latvijas teritorijā visbiežāk sastopamais ronis, novērots visā jūras piekrastē, redzēts upju lejtecēs. Tomēr pagaidām vēl pie mums tiek uzskatīts par retu. Skaitam ir tendence diezgan strauji pieaugt.
Dzīves veids: Lielāko daļu mūža pavada jūrā (gan atklātā jūrā, gan piekrastes ūdeņos). Lieliski piemērots dzīvei ūdenī. Veikls peldētājs un labs nirējs (var ienirt desmitiem metru dziļi, spēj uzturēties zem ūdens ilgāk par 15 minūtēm). Torpēdveida ķermenim ir īpaši slīdīga virsma. Mugurkauls - ļoti lokans. Priekškājas kalpo stūrēšanai, pakaļkājas maksimizē peldējuma spēku un ātrumu. Nāsis ienirstot automātiski noslēdzas. Neraugoties uz to, ka arī ausis ienirstot automātiski noslēdzas, dzirde zem ūdens - lieliska. Acis ienirstot pārklāj aizsargmembrāna, kas ir caurspīdīga, tāpēc ļauj zem ūdens nevainojami redzēt. Garie vibrisi nodrošina labu tausti.
Sausumā parasti izrāpjas, lai pārotos, dzemdētu un pabarotu bērnus, atpūstos; uz ilgāku laiku ūdeni pamet apmatojuma maiņas periodā. Ārpus ūdens neveikls un lēns, jo balstās tikai uz priekškājām (nevar novietot pakaļkājas zem ķermeņa). Kustoties pa cietu virsmu, pakaļkājas tur izstieptas atpakaļ. Guļot uz sauszemes vai ledus, pakaļkāju pleznas tur augšup vērstas.
Dzīvo gan pa vienam, gan nelielās grupās, gan baros. Mazuļu lološanas periodā un apmatojuma maiņas laikā mēdz izveidot paprāvas kolonijas netālu no vaļēja ūdens uz lielākiem ledus gabaliem, retāk uz salām.
Barību iegūst vienīgi ūdenī. Ihtiofāgs (pārtiek praktiski tikai no zivīm). Ķer galvenokārt siļķes, reņģes, mencas, retāk brētliņas, plekstes, lašveidīgās, lucīši. Medī galvenokārt no rītiem un vakaros. Pieaudzis dzīvnieks dienā parasti apēd 7-10 kg zivju.
Apstākļu spiests, spēj ilgi badoties.
Poligāms. Vairošanas periods sākas pavasarī - drīz pēc mazuļu piedzimšanas (mātītes ir gatavas pāroties gandrīz uzreiz pēc dzemdībām). Pieaugušie tēviņi veido harēmus no (2)3-4(5) mātītēm.
Grūsnība ilgst nepilnu gadu (11,5-12 mēnešus), dīgļa attīstībā ir apmēram 3 mēnešus garš pārtraukums (latentais periods). Gadā viens metiens. Baltijas jūras populācijas roņu bērni dzimst laikā no februāra nogales līdz aprīļa pirmajai pusei. Parasti ronēni nāk pasaulē uz lieliem, dreifējošiem ledus gabaliem, bet pēc siltām ziemām (kad nav izveidojusies stabila ledus kārta) - uz sauszemes (visbiežāk nelielas saliņas piekrastē).
Metienā 1 mazulis. Jaundzimušā garums 75-90 cm, svars 6-9(12) kg, viņš ir labi attīstīts (taču bez trāna un peldēt nespējīgs), klāts ar dzeltenīgi baltu, biezu, garu, pūkainu embrionālo apmatojumu, kas 2-4 nedēļu laikā pakāpeniski izkrīt. Zīdīšanas periodā, kas ilgst nepilnu mēnesi, mazulis, ēzdams taukiem ļoti bagāto mātes pienu, sasniedz apmēram 40 kg svaru. Mēneša vecumā viņš ir pavisam atbrīvojies no embrionālā apmatojuma, uzkrājis enerģijas rezerves (var atļauties pāris nedēļas iztikt bez barības), kļūst pilnīgi neatkarīgs no mātes un dodas jūrā patstāvīgi apgūt prasmi ķert zivis.
Dzimumgatavību nesasniegušie īpatņi ir klejotāji. Dzimumgatavība iestājas: jaunajiem tēviņiem (5)6-7, jaunajām mātītēm (4)5-6 gadu vecumā.
Dzīves ilgums: tēviņiem - 25(30), mātītēm - 35(40) gadi.
